Bērnībā viņa man lasīja pasaku. Vienmēr vienu un to pašu. Es zināju to no galvas un neļāvu mainīt vārdus vietām. Vēl viņa mani vienmēr pamodināja, kad biju kārtējo reizi naktī izkritusi no gultas. Viņa zināja, kas man garšo, un ļāva pievākt to olas dzeltenumu.
Kopš studēju Rīgā, viņa mani gaidīja mājās, lai arī cik reti nebrauktu. Pēdējā laikā zvanīja reizi nedēļā, lai pārliecinātos, kā man rakstās diplomdarbs, lai pajautātu, vai esmu paēdusi. Lai zinātu, ka viss kārtībā.
Man vienmēr garšojusi moka ar pienu. Viņa dzēra bez. Arī es iemācījos. Vēl pirms nedēļas izdzērām pa abām to mazumiņu, kas bija palicis no dzimšanas dienas. Tagad moku viņa dzers, skatoties uz mums no augšas.
Tik ļoti pietrūks…
