Tie, kas lasīja manu iepriekšēko ierakstu, saprot, par ko runāju.
Kāpēc izvēlos šo vietu, lai paustu savas emocijas? Draugos negribas, arī mammai ir bezgala skumji.
Vakars pēc bērēm bija tik ļoti emocionāls. Sen ar mammu nebijām tā runājušās. Par daudz ko. Pat par to, ko es labprāt būtu noklusējusi, bet kas tik ļoti nospieda manu sirdi. Mums beidzot jāiemācās sarunāties. Mēs esam tādas dīvainas – ja dusmojamies, nerunājam viena ar otru. Dažreiz pat nesaprotam, par ko otra dusmojas. Omīte vienmēr bija pa vidu, abas viņai uzticējāmies, un viņa palīdzēja ar padomiem. Bet tagad mums jāmācās saprasties divām vien.
Jūtu, ka rakstās neloģiski. Pilna galva ar dažādām domām, ko nevar sakārtot. Ir tikai tik ļot riebīga sajūta, ka nekas vairs nebūs kā agrāk…
