Visu dienu sēžu pārdomās par savu dzīvi, ko un kā darīt tālāk.Aiz loga ir skaista diena ar sauliti kas tik patīkami silda, zaļa zāle putni..bet kautkā pietrūkst! Ikdienas rutīna dzīvi ir padarijusi par pelēku un vienuļu-velme aizbēgkt no visa un sākt jaunu dzīvi ir nepārvarama!Bet mēs visi lieliski zinam ka no nekā neaizbēgksi līdz tam nebūsi stājies pretī , bet kur šeit ir loģika?Kam dzīvē ir dotas neveiksmes un problēmas?Li mēs no tā mācītos?Manuprāt nē jo galu galā pēc gadiem mēs atkal pieļaujam dzīvē to kļudu no kā esam bēguši!Mēs visi cenšamies pēc kļūdu pieļaušanas būt labāki ,savādāki..bet nē- mēs nemainamies..varbūt kādu laiku kad piedomājam pie tā kas ir noticis, bet paiet nekonkrēts laiks un mēs atkal esam tādi paši kādi bijām..Kas dzīvē mūs spētu izmainīt?Laikam jau nekas, varbūt citā dzīvē..Es sēžu pie datora un kas man dzīvē ir?Nekā..tukša dzīve kas nau balstīta ne uz ko, man ir lieli sapņi vēlme dzīvot labāk, taču vienmēr kad šī vēlme uznākn es atduros pie tā ka man nekā nau..Ik dienas pienāk moments kad nolaižas rokas, parādas nespēks kas liek iegruzīties par visu-domāt par to kam es esmu vajadzīga , ko man jāpaveic savā dzīvē..Es esmu meita , māsa, mīļotā meitene..bet tāpat jūtos viena.Dzīve man iespļāvusi sejā ar to ka man nau tēva..es meklēju savā vīrietī drošību, manas pagātnes rēgi mani vajā jūtos vārga!
Dzīve man liek pārbaudijumus ik uz soļa, man praktiski nekad un nekur neveicas lai es teiktu ka esmu cilvēks kam ir dzīve un mērķi!Es daudz sevi nosodu jo jūtos pie visa vainīga jo mēs paši veidojam savu dzīvi, ikdienu…Es tik ļoti ilgojos pēc atbalsta rūpēm un sapratnes!
Manī mājo bailes-bailes palikt vienai kad tu esi cilvēkam atklājis tik daudz kad katrs ikdienas sīkums kas pašai nesanāk tiek lūgkts otram.Bieži domāju kam ir domāts otrs cilvēks-jā mēs viņus mīlam, cienam un rūpējamies.Bet galu galā tāpat zaudējam ja ne tagad tad zaudēsim tad kad debesīš būs vieta.
Cik gan nežēlīgi tas ir…Reizēm es nekur nespēju saskatīt to patīkamo-ikdienā esmu viena ar savām domām kuras neviens nezin jo nejautā, visu laiku domāju un domāju..Tas man uzdzen bailes par visu-par sevi, šodienu un galu galā vai par rītdienu vai tā vismaz pienāks.Kad jūtos tā kā tagad es pārcilāju pagātni-es esmu viena no tām kurai varbūt ir veicies ar to ka esmu kopā ar svu pirmo mīlestību un kā man šķiet ar savu vienīgo..ikdienā nau jādomā par to kas bijis pirms viņa.
Vismaz tas man ikdienā dod spēku saņemties iet uz priekšu, lai nu kā šeit uzrkastiju visas šī brīža emocijas!
Palika vieglak zinot ka tās nau tikia manā galvā!
