Beidzot mājās pēc garajām dežūrām, darbā sēžot biju visiespējamākas lietas sadomājusi, kas vienīgajā šonedēļas dienā jāsadara, gulēt nedrīkstēju, bet tomēr iemigu un nu jau pamodusies, sēžu un klausos savā dzīvē.
Fonā Prāta Vētra “Welcome to my country” skan, atmiņās ataust tik pasakainās bērnības dienas laukos, kad bijām dziļi prom no realitātes, citu acīm un cilvēkiem, dzīvojām prom no vecākiem, tādi 3 mazi bērneļi, cēlāmies no rīta, vedām suni peldināt ar brāli, māsa pa to laiku kurināja plītiņu laukā, zem mežābeles un vārīja auzu pārslu biezputru, padzirdījām savus pieskatāmos četrkājainos, no akas smeltā ūdens uzvārījām tēju un visi sasēžot nojumītē zem agrās rīta saules stariem un dzērvju klaigām pļavā, ēdām gardo putru, šķita, ka tas laiks ir pašnozīmīgs, tagad saprotu, ka ne, lai iegūtu maizīti vai olas, cukuru vai sāli nācās kāpt uz velo un mīties uz mājām, kas atradās 10km attālumā, karsts vai auksts gribējās jau, jo vecāki pietrūka, lai arī tā tik bija medus maize, vieni paši un lielākais uzdevums bija pieskatīt saimniecību un rušināmie lielie kartupeļu, biešu un kāpostu lauciņi.
Pēcpusdienas pelde un laiskošanās, domas par vakariņām, ko un kā mācēsim, to ēdīsim, iešana mežā zemenēs, kur mīļais labradors pasargāja no čūskām un medīja putnus un pats lasīja avenes.
Vakarā agra došanās gulēt, jo ekstru nebija, ne ūdens krāns, ne elektrība, vien petrolejas lampa, foršās, atsperīgās gultas aicināja uz miegu, klusībā liekot uz spilvena galvu lūdzos, ali neuznāk negaiss ar perkonu, no kā tik ļoti bija bail, šķita, ka tad zeme bij atvērusi muti un izsalkumā vēlējās apēst visu, kas maisās tai.
Iespējams, šogad jāatkārto šis viss, jāatrod realitāte neesamībā, klusumā un relaksējošā dabā, ar telti un svecēm atvaļinājuma laikā, atmiņas sajaucās un nostaļģija šodien pārņem sirds dziļumus un seklos krastus, un aizmirstu par atvaļinājuma sapni Spānijā vai Parīzē, tur es paspēšu.. 🙂
Lai salda un skaista diena!
