mani māc skumjas,apjukums un nedrošība..vakar izšķīros no sava drauga….šķita,ka viņš ir mana lielā mūžā mīlestība,bet izrādās,ka aplauzos un smagi…sakrāmēju mantas,visas,kas salīda mašīnā un asarām acīs,šķukstos,atgriezos mājās pie vecākiem..kā lai zinu vai izdarīju pareizo izvēli…sāp ļoti,bet visi saka,ka ar laiku pāries un būs labi…pati jau saprotu,ka attiecībās bija tik lielā dēēē,ka ārā netikām,mēģinājām,bet nekas nemainījies…ja jau apkārtējie sāka jautāt,ko kopā daram,tad jau laikam no malas labāk redzams…bet sāp jau vienalga,jo divus gadus nevar,kā ar nazi nogriezt…es zinu,ka vnm viņu mīlēšu,nekad nespēšu pa īstam aizmirst,jo ar viņu mna kopā sākās īstā kopdzīve-ģimenes dzīve….man viņš bija viss…bet kā saka mana vecvecmamma vnm viss labais beidzas…un varbūt šim visam bija jābeidzas,lai ar mani notiktu,kas labāks,savādāks un īpašāks…
es vairs nevaru asaras birst un viss sāk migloties….
