Pat nezinu ar ko lai sāk.. Laikam tiešām ir ļoti grūti, ja reiz rakstu šeit dienasgrāmatu, ko parasti nedaru, jo vienmēr ar visu kaut kā samierinos, bet šoreiz, šoreiz ir tā, ka gribas kaut kur uzrakstīt, mēģināt izklāstīt to, kā es jūtos, lai gan visdrīzāk tas ir neiespējami.
Arī mani skārusi vecā, visiem zināmā tēma. Lai gan nezinu, to labāk saukt par mīlestību vai salauztu sirdi, bet sajūtas tādas, ka gribas pazust no visa un visiem un nejust neko, pilnīgi neko.
Viss sākās pagajušo vasar, sāku satikties ar puisi, sagājām kopā. Pavadījām ideālu vasaru un tad viņam bija jādodas prom, jo viņš mācījās ārvalstīs. Nu neko.. Ar grūtībām pieņēmu to, jo citādāk nebija iespējams. Braucu ciemos, viņš brauca uz Latviju, viss bija labi, skatoties uz to, ka dzīvojām šķirti un nebija iespējas bieži satikties.
Pienāca vasara, viņš atbrauca, un viss palēnām sāka palikt sliktāk un sliktāk. Stipri mainījās viņa attieksme dzērumā, viņš mani pazemoja, slikti izturējās. Pienāca brīdis, kad mans mērs bija pilns un es pateicu, ka tā vairs nevar, ka viss, viss labais, kas mums ir bijis, ir beidzies.
Bija grūti, bet kaut kā tiku galā, nerunājām gandrīz 2 nedēļas, taču pēc tam kaut kā kontakts atjaunojās, taču abi zinājām, ka tikai tāpēc, ka esam kaimiņi un mums ir kopēji draugi. Zinājām arī, ka kopā nebūsim, bet vienkārši labi pavadīsim laiku, jo jau drīz viņš brauks atkal prom. Taču es jutos ļoti labi, zināju un jutu, ka mums tomēr ir lemts būt kopā, vienkārši bija jānotiek šādai lietai, lai to saprastu.
Neilgi pirms aizbraukšanas viņš nepatīkamā veidā uzzināja, ka neilgi pēc tam, kad izšķīrāmies, man ir bijis kontakts ar vienu no maniem bijušajiem puišiem. Protams, viņš uzsprāga. No viņa varēja dzirdēt tādus vārdus, kādus nekad mūžā nebūtu gaidījusi. Kad nomierinājās, izgājām parunāt.. Pateicu, ka zinu, ka ir ļoti nepatīkami to uzzināt un mana rīcība bija ļoti neadekvāta un stulba, taču arī izstāstīju, ka tam bija jānotiek tāpēc, lai es saprastu, ka man nevienu citu nevajag. Taču viņš neticēja. Runāju visu, kas bija uz sirds, un pat vēl vairāk, taču nekā.
Tas notika pirms trijām dienām, nav tā, ka nerunājam, bet man ir ārkārtīgi grūti lasīt to, ko viņš man atbild uz manis teikto. Nekad nevienam neesmu tādus vārdus teikusi, ka pilnīgi nesaprotu, kur jau sāku sevi pazemot. Viņš saka, ka negrib ar mani vairs būt kopā, ka sākumā likās, ka mūsu attiecības uzlabojas un visu ir iespējams saglābt, taču tagad vairs nē, viņam vajagot citādāku meiteni. Kā arī, ja mums būs lemts būt kopā, tad viņš spers soli, un es tur vairs neko nevarot izmainīt. Bet man nevajag nevienu citu. Es negribu gaidīt, drīzāk nespēju dzīvot šajā neziņā un nesaprašanā. Es nesaprotu, ko lai dara, lai cilvēks spētu saprast, ka tas, kas notika, bija kļūda, kļūda, dēļ kuras sapratu, kas tiešām dzīvē man ir vajadzīgs un kas nē.
Ir tik neizsakāmi grūti, bet nezinu ko darīt, nezinu pie kā vērsties, jo šobrīd viss pārējais ir tik ļoti vienalga..
