Acis šaudās, uz visām pusēm, mirkšķinot melnās skropstas, smaids rotā visu seju un jūti, kad kārtējā aizraujošā nakts tuvojas, jo seksīgais, spīdošais metāla braucamais, trauc pa naksnīgajām pilsētas ielām, jo dzīve noris laternu stundās, kur pilsētas centrā, viss kūsā. Dzīvi rotā spožās neona gaismas, mūzika tev uzjundī nevaldāmu vēlmi, mesties tajā un grieztes uz riņķi un nedomāt ne par ko citu, kā vien to, kas noris naksnīgajās ielās un jautri satrauktajos cilvēkos, kuri atrodas pārpildītajos bāros. Noparko savu melno dzenamo, kas tik uzticīgi ir braucis, pa vēja brāzmām. Ej, dzīve gaida, spožās neona gaismas apžilbina acis, bet dodies tālāk. Satiec, te vienu, te otru līdz kamēr atrodi savējos. Savējos, kuri ieskauti aizsmēķētu cigarešu dūmos. Savējos, vēja grābšļus ar kuriem pavadītas, tik daudz neaizmirstamas un piedzīvojumu pilnas naktis. Pēkšni rokās uzrodās džins ar toniku, un malkojot to, jau saproti, kad kāds visiem ir uzsaucis pa gardajiem tekilas šotiem, aizsmēķē cigareti, cigareti pēc cigaretes. Viss ir tik labi, jo skan tāda mūzika, kas liek kustēties tās ritmā, seju rotā smaids. Te pēkšņi sakārojas ēst. Uzticamie metāla braucamie dodas uz kādu tuvējo ēstuvi, kur nesteidzīgi tiek notiesāts kārtējais ēdiens, ko var atrast tikai naksnīgajās ielās, veselīgs vai neveselīgs, tas visiem ir vienlaga, jo savas vēlmes ir jāpiepilda, un vērojot pulksteni, attopas, seši no rīta, pēc 3 stundām jāceļas, laiks doties uz māju pusi, bet tas vēl neliedz aizsmēķēt kārtējo cigareti un atvadīties no savējiem. Un tā, nakti pēc naktis, jautrība aiz jautrības, glāze aiz glāzes, cigarete aiz cigaretes, līdz ko attopas, kad pusgads ir pagājis…
