Trakais modinātājs, nu jau viedtālrunī iebūvēts, plkst. 6:30 zvana kā traks. Sieviete (nesauksim nekādā vārdā, lai pēkšņi segvārds nesakristu ar kādu reālo šai saulē) samiegojusies valstās pa gultu, un tad sadomā piecelties.
Kā nekā- vīram ātrās brokastis no atdzisusajiem cīsiņiem jāsakombinē, tad bērni uz skolu jāaizlaiž. Un pašai jāvīkšājās uz darbu. Un, kā jau katru rītu, domas ir – kā komunālos samaksāsim, kā visus līzinga %-tus atlīdzinasim. Viedtālrunis, mēbeles, platā laulības gulta, mikroviļņu krāsns, ledusskapis un pats divistabu dzīvoklis .. viss ir aizņemts, nevis ar vīra kopīgām algām nopelnīts. Drusku gan dzīvoklim vīramāte iedeva, ar lielu skandālu…
Vīrs, kurš vēl šņākuļo blakus gulta, arī “sitas” pa diviem darbiem. Dienā policists, bet brīvdienās apsardzes firmā uzdarbojas. Kopā no abiem darbiem pārnes mājās mēnesī kādus 400 latus. Sieviete ir skolotāja, vakara stundās bērnudārzā pieskata grupiņu, brīvienās uzkopjs 2 ofisus. Uz rokas sagādā ls 300 tādā pašā mēnesī.
Par ņemto kredītu katru mēnesi jāatdod ls 450, par pārējiem 350 jāpaēd pašiem un 2 jaunām (4. un 6. klasē staigājošiem) ir jāpaēd, jāapģērbjas un vispār jādzīvo.
Tad nu vīrs pamodies, pirmais jautājums super-tradicionāls “kur mani makaroni”. – “Makaroni nebūs šoreiz, ir vakardienas cīsiņi”. – “Nu labi, man jāskrien”. Un formas tērpu uzraujot mugurā vīrs pazūd pa durvīm.
Un tad sieviete rauj no gultas augšā pavisam samiegojušos pusauga bērneļus. “Mammuuuuu, gribam pagulēt, nu lūdzu 10 minūtītes”. Tomēr pulksteņa rādītājs neatvairāmi skrien uz plkst. 8:00, bet pirmās stundas sākums ne tik tuvējā skolā ir 8:30…
Beidzot bērni palaisti savās gaitas (lielais brālis jau pa ceļam pieskatīs māselīti). Sievietei arīdzan jāiet uz skolu, šodien labā diena- pirmā matematikas stunda jānovada tikai 12:00, tamdēļ pati var mierīgi izdzert rīta kafiju…
========
Un tad jau vakars atkal noklājas pāri industriālajai aianavai uz loga. Tas skurstenis pie horizonta turpināja kūpet (šoreiz vējš valkano kūdras smaku dzina prom uz citu pusi), bet sieviete jau pēc otrā darba bērnudārzā (pusslodzes veicēja) ceļ vīram un bērniem galdā makaronus. Vīrs paslavēja, bet bērni ġaudulīgā balsī vilka “kad būs kas cits, nevis makarini”. Sievietei standarta atbilde: “kad nomaksāsim kredītus, tad…” (domās pieliekot gadu skaitli “apmēram ap 2025-kto”).
Pēc tam kārtējais “Ugunsgrēks° ar patiesām TV kaislībām un dziļām mīlām. Bet pašai vakarā plata laulības gultā ir iegriezies rutīnas ritenis. Vīrs pēc grūta darba atkal jau šņākuļoja pirmajā nomidzī. Maksu par auksto ūdeni, elektrību, un mājas apsaimniekošanu samaksāja vakar. Pašai drusku brīvākas domas “nu jāaiziet ciemos pie māsīcas, varbūt iedos naudiņu manām sarkanajām lakādas spicenēm, kas vēl guļ veikala plauktos”.
Nākamreiz…
