Nedomāju, ka kādreiz rakstīšu seit ko. Varat nelasīt visu, īsā versija beigās dzejolī 😀 😀
Vakardienas viena no diskusijām lika aizdomāties, par sevi, savu dzīvi un cēloņsakarībām. Nonācu pie secinājuma, lai arī ir pagājis nu jau ilgs laiks, es vēljoprojām esmu dusmīgs. Es nepaciešu nodevību, melus, divkosību. Cits pat teiktu, ka tā ir ļoti apsveicama īpašība, bet tas man traucē. Nav drausmīgākas sajūta, kā neticēt nevienam, bet visur ieraudzīt, ko nepareizu, teikšu pat ne nepareizu, bet līdz kaulam biedējošu. Bet tai pat laikā esmu saglabājis ticību labajam un skaistajam cilvēkos tikai neļauju, neriskēju, lai to ieraudzītu.
No vienas meitenes ar kuru laiku atpakaļ draudzējāmies saņēmu interesantu reakciju, viņa brīnijās, kādēļ es vēljoprojām esmu viens. Un galvā man nāk miljons iemesli, kādēļ. Nepatika tas, šitas utt. Bet smieklīgākais ir tas, ka esmu ievērojis, ka nespēju uzturēt kontaktu vairāk par vienu randiņu. Es nobīstos, jo nejūtu, ka šī meitene/sieviete manā dzīvē ir vajadzīga, ieraugu lietas, kuras man neliek justies ērti. Saprotu, ka atkal esmu nonācis situācijā, kurā zaudēšu kontroli pār savu dzīvi, jo būs jārēķinās ar vēl kādu un neizmērojami baidos, ka mani nodos, vai šo neizdzīvoto un apspiesto dusmu rezultātā es pats izdarīšu muļķīgus lēmumus.
Kamēr esmu viens es visu kontrolēju pats un dodos uz mērķiem neskatoties uz nevienu šķērsli, jo riskēju taču tikai ar sevi. Nevēlos es nonākt situācija, ka manu risku dēļ varētu ciest cilvēks, kurš uz mani paļaujas. Jo jā man patīk rūpēties, patīk būt mīļam prot otru cilvēku, bet ja pēkšņi ir situācija, ka nespēšu atbalstīt pietiekami un tādā mērā kā vēlētos. Ko tad? Kaut arī esmu cilvēks, kurš vienmēr atrod risinājumus un alternatīvas, tomēr nereti, šīs lietas tiek noraidītas no otras iesaistītās puses, jo jebkura altrnatīva rada neertības/zaudējumus. Bet otra persona pat nepamanīs, ka esmu izdarījis jau pārcilvēcīgas lietas, lai nodrošinātu kaut vienu no opcijām.
Jā beidzot varu pateikt pār manu dzīvi valda bailes, ko radījušas ir daudzas neveiksmes. Kaut arī viens no maniem dzīves moto ir „Vienīgā lieta no kuras jābaidas ir bailes pašas”. Es baidos no sevis, es baidos iekrist, kā vecā filmas atkārtojumā, kur rezultāts ir zināms. Bet es apzinos, ka šī ir lieta ar kuru man jāstrādā un to arī daru, jo pat tajās reizēs, kad ir tas viens randiņš, es kaut nedaudz sāku uzticēties un ļauties tam, ko sauc par dzīvi – nedrošībai, nenoteiktībai, un visai plašajai emociju gammai.
Kā iegūt bangojošā upē mieru
Un kritienā vairs nebīties
Tad laikam jābūt ir bez prāta
Ar ticību, kas nenoriet
Kaut pieredze mums stāsta
Kā sāpes toreiz pamodies.
Bet kas ir tas, kas mūsos valda
Un dzīvē krāšņumu mums sniedz
Laikam ļauties dzīvei un bez prāta
Ir tas, kas liek uz priekšu iet
Un lai vai kā mēs izplānotu
Mēs katrs esam neprātīgs
