Ko tur slēpt, man ir 21 gads un esmu nesen ar sevi iepazinusies, tas ir pirmais solis iemīlot ienaidnieku. Ziniet, šī laikam ir pirmā reize kad dzīvoju līdzi laikam, saprotu kur atrodos un kāds šobrīd ir gadalaiks, esmu beidzot spērusi mazu soli ārpus galvas. Ir savādi saprast, ka viss ir mazliet skarbāk nekā biju iedomājusies, lai gan nevarētu teikt, ka esmu pārsteigta. Vienīgais kas mani nemitīgi pārsteidz esat jūs, cilvēki, jūsu cilvēcīgās īpatnības un darbības.
Runājot par cilvēkiem, iestājoties augstskolā mums teica, lai veidojam labas attiecības ar studiju biedriem, jo šis esot pēdējais laiks kad iegūt draugus un labus sakarus atlikušajai dzīvei. Šķiet, ka uz mani tas neattiecas, jūtos kā sākumskolā kad raudzījos uz jums no malas, patiesībā es tā jūtos nepārtraukti. Tas ir tik pat aizraujoši kā vērot zivis akvārijā. Bet ziniet, tas mani necik neapbēdina, vienīgā atšķirība, ka sākumskolā es vainu meklēju sevī. Tas ir tāpat kā – makaroni nekad negaršos labi ar lakricu, vai saprotat ko gribu pateikt? No otras puses pat pie visnepatīkamākajām lietām var pierast, taču tās nekad neliksies pareizas.
Ja agrāk es spītīgi spurojos pretī visam kas likās pretdabisks manai gribai, tad tagad es esmu uzsākusi ceļu līdzi vējam. Ne jau tam parastajam vējam kas nepatīkami pūš sejā un izjauc frizūru. Tam citam. Un kaut kad es viņu iemācīšos. Atliek saprast kas ir ieradums, pieradums un vajadzības. Vajadzības kuras radi tu pats nevis apkārtējā vide un tās faktori. Iemācīties vienā brīdī palaist visu vaļā un aizlidot.
Pačukstēšu, ka esmu palaidusi vaļā tos mazos negantos aizspriedumus un bailes no nākotnes. Ironiju un cinismu gan paturēšu cieši pie sevis, tos mīlu tik pat ļoti kā cigaretes un negulētas naktis. Un ik viens manis uzdots jautājums ir retorisks, visas atbildes ir manī un mana vissvarīgākā atbilde būs manējā.
