„He’s like a curse, he’s like a drug
You better run for your life”
Un katru reizi es sev solos, ka man pietiek viņa visai manai dzīvei un vēl viena deva viņa var būt nāvējoša, tomēr katru reizi, kad viņa vārds parādās diskusijās es automātiski sevi pieķeru jautājot kā viņam ir gājis pēdējās nedēļās un vai uz viņa lūpām vēl joprojām var sastapt manu vārdu. Gribot negribot sirds mani ved uz vietu, kur pirmo reizi mani smiekli skanēja vienā balsī ar viņa, uz vietu, kur pirmo reizi mūsu sirds sitās vienā tempā. Kaut kā man viņa vienmēr ir par maz.
Tik bieži sevi esmu dzirdējusi sakot, ka es drīz aiziešu, un vienmēr pagriežot viņam muguru asaras lēni sāk tecēt, iededzinot vēl vienu rētu sirdī. Un lai man nesāpētu, ar viltotu smaidu uz lūpām es atkal ķeru viņa uzmanību un skrienu viņa dzīvē iekšā ar visu sevī atlikušo spēku.
Drīz man vairs nebūs spēka ne aiziet, ne atgriezties. Es būšu palikusi, kā aiz aukliņām raustāma marionete, kura nopārdevusi savu dzīvi pa grašiem cikvēkam, kurš aizmirst paraustīt aukliņas pārāk bieži.
Es paredzu sevis izdegšanu. Kā gaišreģe es zinu, kur šī aizraušanaš mani aizvedīs, tomēr esmu tik bezspēcīga tai turēties pretī. Es zinu, ka mana sirds drīz aizdegsies un pēc tam tajā varēs spēlēt paslēpes, tik ļoti tukša tā būs palikusi.
Bieži nevaru saprast, vai esam pārāk līdzīgi vai divas pretējas planētas, kurās nav pat kripatiņa kopīgā. Viss ko es zināju un jutu bija tas, ka mūsos abos mutuļo iekāre. Mēs tās ignorējām un novērsāmies ikreiz, kad tās mūsu prātos sēja trakas idejas.
Es zinu, ka es neesmu vienīgā, kurai patika vakari, kurus pavadījām kopā. Es atceros, kā mēdzām pie manis sēdēt augšā līdz saule ausa, kā mēdzām darbā bēgt no pienākumiem, lai tikai pavadītu pāris minūtes kopā, kā mēdzām naktī sēdēt uz tā soliņa, kuram braucot garām vēljoprojām sirds apmet kūleni, kā mēdzām dzert aliņus, apspriest sportu un mašīnas, kā es mēdzu dziedāt līdzi savai mīļākajai dziesmai un tu smējies par mani tik dzirdi un gaiši, kā mēdzām stāstīt viens otram par sapņiem un mērķiem un vēljoprojām redzu, tavās acīs to dzirksti, kuru tu teici, ka sen jau esi pazaudējis.
Es nezinu kāpēc tu mani atstāji aiz aizslēgtām durvīm un aizmeti atslēgu tik tālu prom . Atmiņas manī vēljoprojām ir dzīvas un prasās pēc atkātošanas pogas… Tikai šoreiz tevis vietā būs kāds, kurš nepazudīs.
