Ja es tev tagad vaicātu, vai Tu esi laimīgs, Tu spētu atbildēt apstiprinoši? Nu tā pavisam godīgi, nemelojot sev, necenšoties atstāt tādu iespaidu tikai tāpēc, ka tavuprāt tā vajag, un citiem par tavām dzīves likstām nekas nav jāzin?
Cik daudz gan dzirdēts un nodomāts: “Es būšu laimīgs,
rīt;
kad nokārtošu šo sesiju;
kad pabeigšu augstskolu;
kad satikšu savu otru pusīti;
kad būšu nometusi savus 2 liekos kilogramus;
kad man būs ģimene, labs darbs, stabili ienākumi utt.”
Tā varētu turpināt un turpināt jeb atlikt un atlikt, jo tā vietā, lai mēs būtu laimīgi šeit un tagad, mēs atrodam jaunus iemeslsus, lai sūdzētos par esošo situāciju un raudzītos ar cerīgu skatu nākotnē.
Bet, kā jums šķiet, kas notiek, kad ir pienākusi kārtējā stunda, diena vai gads, kad no ceļa nostumts kārtējais šķerslis? Vai tu pēkšņi esi kļuvis laimīgs? Nē, visticamāk tu atkal esi atradis jaunu barjeru, varbūt pat tādu, kas ir augstāka par iepriekšējo.
Vai vispār laimīgs vari kļūt pēkšņi? Nē, es nerunāju par kādu lietu, ko iegūstot, tu uz mirkli kļūsti laimīgs, es domāju – laimīgs ilgtermiņā. Vai tas nav darbs ar sevi? Uztveres maiņa un paraudzīšanās uz notiekošo no cita skata punkta?
Laimīgs šeit un tagad ♥
