“Vājums nav nekas slikts,” es varētu būt bildusi, bet zināju, ka tad melotu pati sev. Nē, man nepatika justies vājai! Tieši tāpēc es labprāt, spītējot visam, meloju sev un apkārtējiem. Visur es vēlos justies stipra. Visur un vienmēr. Jebkurā situācijā.
No kurienes gan tevī tāds spīts? Kāpēc tu nespēj būt godīga pret sevi un apkārtējiem? Labi, kāda gan nozīme apkārtējiem. Bet kāpēc tu nevari beidzot būt godīga pret sevi? Tu smaidi sejā neveiksmēm, sāpēm, meliem un pat jūtām. Tu smaidi, jo visas šīs emocijas esi nostūmusi malā tā it kā to nemaz nebūtu, aizvākojusi savas bruņas tā, ka, pat grbēdams, neviens netiktu iekšā. Tavi skatieni ir vienaldzīgi pat pret tiem pret kuriem tāda neesi. Nē, lielākoties tu pat centies neskatīties. Un nu tu atkal smaidi. Cik skaisti, vai ne?
Nudien, pat ja kāds būtu nodomājis uzspēlēt savu netiklo medījuma spēli, šim nabagam atkal būtu nācies vilties, jo, nenosakot skaidrus spēles noteikumus un mērķus, tas būtu nonācis gluži vai mainītās lomās.
“Ja tā ir kārtējā spēle, tad es tev apsolu, ka to uzvarēšu! Neviens man neliks justies vājai vai izmantotai!” mans iekšējais es lepni sauca. ♥
