“Zini, kā notiek visraksturīgākā samaitāšanās?” jautāja tēvs.
“Nu?” galīgi sarkans, ar grūtībām izmetu.
“Visbiežāk samaitāšanās notiek ar labāko draugu palīdzību, kuri būtībā uztaisa viens otram tā saucamo lāča pakalpojumu. Piemēram, viens puika kaut kur tiek pie pornožurnāla, un loģiskā kārtā, kas ir pats par sevi saprotams, iekrīt neķītras tīksmes skavās.”
To dzirdot, es pietvīku vēl vairāk. Viņš turpināja:
“Vari nesarkt, Aigar. Es visu labi saprotu. Man ir svarīgi, lai tu aptvertu lietas būtību, nevis te tagad štukātu, kā ātrāk no manis aizlaisties. Vārdu sakot, fakts ir tāds, ka draugs sakaifojas un ar sirdsapziņas palīdzību apjauš, ka tas ir pretrunā ar ētikas un morāles noteikumiem. Ķipa – to, kas notiek citu cilvēku guļamistabās – citu, un sevišķi jau nenobriedušu puņķutapu apskatei, nav jādod. Līdz ar to – sekss, un sevišķi jau pornogrāfija, kas iznesta publiskajā telpā, pēc būtības ir noziegums pret mīlestību, jo liek domāt par seksu vairāk, nekā par garīga rakstura mīlestību. Bet sekss, mīļais dēls, nav mīlestība, bet tikai instruments mīlestības izpaušanai un ekstāzes sajušanai, kā arī, pats galvenais – pēcnācēju radīšanai šajā pasaulē. Pie tam, tikai starp diviem viens otru no visas sirds mīlošiem cilvēkiem – starp vīrieti un sievieti, un nekādi savādāk! Jebkas cits jau ir lielāka vai mazāka atkāpe no normas, jeb izvirtība, kam agrāk vai vēlāk neizbēgami pienāk nelabvēlīgas sekas. Bet draugs draugam parāda pornožurnālu, vai iesaka nokniebties tikai tāpēc, ka pats ir sajutis vainas apziņu, un vairāk neapzināti, nekā apzināti, vēlas, lai draugs arī iekristu šajās lamatās, un tādējādi vairs nebūtu vienīgais vainīgais sirdsapziņas, jeb Augstākā Saprāta priekšā, kuru intuitīvi zemapziņā apzinās. Tādā veidā cilvēks neapzināti vēlas sadalīt vainu, ievelkot citus tanī pašā purvā.”
Tā kā es klusēju, tad, īsi iepauzējis, viņš turpināja:
“Redzi, dēls, vairums cilvēku neapzināti domā šādi: “Jo vairāk nekrietnu un samaitātu, pie tam, nekrietnāku un samaitātāku par mani cilvēku, jo atvieglotāk varu justies pats. Labi, ka neesmu vienīgais tāds! Un kur nu vēl tie, kas ir vēl samaitātāki vai nekrietnāki par mani! Es taču uz viņu fona izskatos kā nevainīgs bērns! – Kur vairums, tur es! Ja gadījumā pēc nāves nokļūšu ellē, tad vismaz nebūšu tur vienīgais!”
Nezināju ko teikt, bet viņš jau turpināja:
“Taču cilvēks ne sūda nezina par to, kas un kā notiek pēc nāves, kā arī nespēj līdz galam aptvert, ka par visu katrs maksā pats individuāli daudzu dimensiju un dzīvju ietvaros. Līdz ar to, ja man būtu attiecīgā vara, tad es jau ar rītdienu pieņemtu likumu, kas aizliegtu pornogrāfijas ražošanu un izplatību, un aizklapētu ciet visus striptīzklubus, kā arī steidzami ieviestu pamatīgu cenzūru visos masu mēdijos attiecībā uz šo tēmu, kas reklamē vienreizlietojamo seksu un īslaicīgās attiecības, kā kaut ko normālu. Bet skolās, kā obligāto mācību, liktu mācīt tikko tev izklāstīto filozofisko domu par to, ka seksa ziņā ir pacietīgi jāgaida līdz laulības naktij ar savu mīļoto. Bez tam, kur starp iepazīšanās brīdi un laulību būtu jāpaiet vismaz kādiem trijiem līdz sešiem mēnešiem, lai tiktu skaidrībā par to – vai tā ir patiesa, abpusēja mīlestība, jeb tikai seksuāla rakstura ķīmija uz savstarpējas simpātijas bāzes, bez mīlestības jūtu dziļuma un patiesuma.”
To sakot, viņš lēnām piecēlās un aizgāja līdz savai somai, no kuras izņēma manu seksžurnālu. Licis apsēsties sev blakus, viņš lēnām noplēsa žurnāla vāku un, ar to pašu roku lēnām to saņurkājis, iesvieda ugunskurā. Lapa, kā izdzīvot gribēdama, daļēji iztaisnojās, atsegdama līdz jostas vietai kailās sievietes pavedinošo smaidu, un tad uzliesmoja, pārvērzdama smaidu sačākstējušā naida grimasē, kas pazuda iesārtā pelnu baltumā. Pavirzīdams žurnālu uz manu pusi, viņš deva mājienu, ka tagad esot mana kārta noplēst un iemest ugunī nākamo lapu. Neviļus pasmaidīju, un, ar vienu roku pieturēdams žurnālu, ar otru noplēsu nākamo lapu. Pat nepaskatījos uz to. Patiesībā, labi zināju, kas tur redzams, jo biju to redzējis jau desmitiem reižu, pirms pāris dienām sākdams piedomāt, ka gribas redzēt kaut ko jaunu, neredzētu – citas sejas un citas kombinācijas. Tagad to visu, lapu pa lapai aprija uguns.
Tēvs teica: “Man ir kāda teorija. Nevaru gan apgalvot, ka tā ir simtprocentīgi reāla, bet tomēr…!”
“Nu, nu?” pateicu, lai viņš justu, ka klausos.
“Mani novērojumi rāda, ka katram cilvēkam ir paredzēta īstā otrā pusīte, ar kuru viņš var būt vislaimīgāks, un otrādi. Neapšaubāmi, ka cilvēks var dzīvot kopā arī ar rezerves otrajām pusītēm tajos gadījumos, ja notiek galvenās otrās pusītes priekšlaicīga aiziešana no šīs pasaules, jeb arī, ja spēles noteikumu ignorances dēļ, kā tas ir manā gadījumā, tā tiek palaista garām.”
Neviļus aptvēru, ka manu mammu viņš nekad nav uztvēris, kā savu īsto otro pusīti. Tas lika pamatīgi vilties viņā un saspringt. Bet viņš jau turpināja:
“Man ir aizdomas, ka liktens paredzētajam patiesajam pārim jau šūpulī ir ielikta tāda kā garīga kopējā imūnsistēma, kuru var gan uzpildīt, padarot neiedomājami stipru, gan novājināt, padarot ārkārtīgi trauslu. Ja kāds no abiem, pirms vēl iepazinušies, uzsāk seksuālās attiecības ar kādu citu, tad šī imūnsistēma tiek novājināta, kā rezultātā automātiski tiek uzlikti sarežģījumi attiecībā gan uz abu savstarpējo iepazīšanos, gan kopā saiešanu pat ja ir jau iepazinušies, gan arī pāra stabilitāti, ja abi tomēr ir kaut kad beidzot kopā. Sevišķi pamanāms ir tas, ka, vienam nolaižot pa kreisi, otrs automātiski, pat ja nemaz nezina par otrās pusītes nodevību, tiek pakļauts līdzīgam kārdinājumam, pie tam, ar novājinātu imunitāti, kas paver lielāku risku, ka tomēr iekritīs kārdinājumā. Kaut kādā mistiskā veidā abu dvēseles tiek pie informācijas, ka viens, vai abi, ir laiduši pa kreisi, kaut arī neviens no abiem nav atzinies un pat netaisās atzīties šajā noziegumā. Jebkurā gadījumā, mani novērojumi rāda, ka, atzīsties, vai nē, pāra attiecības neizbēgami tik un tā ir nolemtas milzīgam satricinājumam. Tādēļ no sirds tev iesaku, ne tikai pacietīgi sagaidīt savu īsto otro pusīti, ne ar vienu nestājoties seksuālajās attiecībās pirms laulībām, bet arī nekad viņu nekrāpt! Cena par pārkāpumu ir pārāk dārga, dēls! Tagad retais to tev atzīs, bet tas nemaina šī fakta patiesumu! Tāpēc iesaku to iekalt galvā, kā ārkārtīgi svarīgu informāciju! Sarunāts!?”
“Labi tēt!”
“Patiesībā, es ļoti vēlētos, lai tu man zvēri sekot šim padomam, bet baidos, ka man tomēr nav tādu tiesību prasīt no tevis ko tādu, un tādēļ atturēšos. Bet, lūdzu, atceries! – Iebraukt auzās ir viegli!, bet izkulties no tām, ārkārtīgi grūti! Notikušo pagriezt par nebijušu, nav iespējams!”
“Es sapratu, tēt!”
“Tev jāatceras uz mūžīgiem laikiem, ka priekšlaicīga seksuālā pieredze turpmāk aizmiglos tev skatienu uz tavu īsto mīlestību, neļaujot to saskatīt, jeb arī saliks visu tā, ka viņa būs kopā ar kādu citu tobrīd, kad pats būsi brīvs, bet, kad viņa atbrīvosies, tu atkal jau būsi kopā ar kādu citu, un tā bez gala un malas. Tā tas parasti notiek. Bet tās ir baigākās mokas, draudziņ mīļo! Nenovēlu tev šādu likteni! Tāpēc vien es neieredzu to nolāpīto pornogrāfiju, kura saindē prātu un reizē arī dzīvi! Tāpēc vien ir vērts cīnīties, lai tā pēc iespējas drīzāk pazustu no zemes virsas! Saproti?”
“Es darīšu tā, kā saki, tēt!” bez jebkāda entuziasma, atbildēju.
“Tas labi, dēls! Galvenais jau ir tas, ka šobrīd uz pasaules ir ārkārtīgi daudz bērnu, kas dzimuši, nevis patiesi mīlošo, jeb pareizāk – īsto pāru ģimenēs, bet gan falšo pāru attiecībās, pie tam, nevis plānoti un gribēti, bet gan neplānoti un negribēti. Rezultātā bērni ir spiesti klausīties skandālos un augt bez skaidras, patiesas abu vecāku savstarpējās mīlestības, kā arī, tikai viena vecāka ģimenes apstākļos, kas tam un pasaulei kopumā, nodara milzu kaitējumu, jo tendē to izaugt par lielāku vai mazāku egoistu un tā tālāk. Cilvēce izvirst un degradējas, bet pasaule ir spiesta ciest līdzi mūsu stulbuma un izlaidības dēļ. Bērni nedrīkst tā dzimt! Tie nedrīkst augt šādos apstākļos! Saproti?”
“Jā.”
“Tad labi. Man prieks par to! Bet es tik un tā papildus drošībai gribu, lai tu saproti, ka tu neizbēgami no visām pusēm tiksi bombardēts ar informāciju, kas atradusi attaisnojumus tam, lai apgāztu šo teoriju, un iesaistītu tevi darīt to, kas nav saprātīgi. Tāpēc iesaku būt ārkārtīgi uzmanīgam un neklausīties visos tajos pārgudrajos pamatojumos, kas patiesībā nav ne sūda vērti, un tāpēc sekot maniem padomiem un savas sirdsbals paustajam! Sarunāts?”
“Es darīšu, ko varēšu! Bet tad jau sanāk, ka es arī esmu negribēts bērns!?”
“Lai kā man to negribas atzīt, bet jāsaka, ka pa daļai, noteikti!”
“Kāpēc, pa daļai?”
“Jo es gribēju bērnu jau tad, kad pats biju vēl tikai pumpuģīmju vecumā. Vienmēr esmu to gribējis.”