Es īsti tam nevēlos piekrist, jo neuzskatu , ka esmu izvēlīga vai neizlēmīga. Ir sievietes , kas maina vīriešus katru sezonu , un tad esmu es. Vīrieši netiek mainīti , jo es knapi tieku galā ar parastu draudzību. Man fascinē tās kurā ir labākās draudzenes jau no bērnu dārza laikiem. Man bija tad viena tuva meitene, bet tagad uz ielas paejam viena otrai garām. Kur pazūd tā saikne, kas ir bijusi un kāpēc ir tik grūti to atjaunot 10 gadus vēlāk ?
Pirmajā skolā viss bija labi, bet tagad domāju vai man vispār ar tā laika draudzenēm bija kaut kas kopīgs. Laikam jau nē, jo ar tām arī nekontaktējos. Otrā skolā bija lūzuma punkts. Mierinājums tika rasts citur – pirmā mīlestība, pirmā lauztā sirds, cigarete, alkohola glāze. Tas laiks bija tumšs. Nepareizie draugi, nepareizas izvēles. Un jau atkal ar tiem cilvēkiem kontakts ir zudis, paldies dievam. Neskatoties uz to , labprāt satiktu tā laika aprīļa – maija vīrieti.
Pašreiz , mani tuvākie draugi galīgi nav tik līdzīgi man. Mēs esam tā kā no Sex and the city – tikai Samanta nav atrasta. Es – Miranda. Otra – Šarlote. Trešā – Kerija – viņa meklē savu īsto un vienīgo , bet nepamanītu pat tad ja tas tai uzkristu virsū.
Manuprāt, draugiem nav jābūt līdzīgiem, lai viss būtu saskaņā. Kāda jēga tikties ar cilvēkiem , kas ir tā kā es , bet tikai izskatās savādāk , tam ir spogulis. Draudzība ir tā kā trigonometriskās vērtības – katra atšķirīga, bet tikai kopā veido kaut ko loģisku.
