Beidzot 28.janvāri kļuvu par sievu.
Lai saprastu kādi ir manas dzīves līkloči drusciņ ļaušu tajos ieskatīties.
Kopš sevi atceros es cīnījusies par to lai kaut ko sasniegttu un domāju, ka lielākā daļa no mums.Skolas likā nebiju populāra galvcenokārt tādēļ ka dzīvoju laukos bet skola atradās netālā mazpilsētā parējie klasesbiedri dzīvoja tur un tikai daži no mums nebija no turienes lielākā daļa bija jau kopā mācījušies no bērnudārza laikiem.Ģertbos vnk varētu teikt pat “laucinieciski”, bet es nežēlojos domāju ka man tā ir nevienam nav jāzina par to bet tad sākās vidusskola.
Mans pirmais puisis bija tad kad man bija 11.gadi 3gadus vnk draudzējāmies tad kad palika man 14 sāku domāt ka es negribu neko vairāk kā vien draugu, bet puisis gribēja lai mums ir nopietnas attiecības bet kādas gan nopietnas attiecības var būt 14. gados un tad arī viss sākās. No mazotnes par mani un manu jaunāko māsiņu lielāko daļu audzināja omīte jo vecāki mīlēja iedzert un lielāko daļu naudas aizgāja tur bet nju tad es neizturēju un sāku klaiņot,dumpojos domāju ka tas līdzēs lai viņi beigtu bet nelīdzēa to visu redzēja mana krustmamma kura mani paņēma pie sevis un veselu gadu centās no manis izaudzināt labi audzinātu jaunkundzi kaut kas izdevās līdz atgriezos pie vecākiem.Dumpošanos vairs nedarīju turpināju vākt pēc viņiem.Gāja grūti mācības nevedās līdz vidusskolā satiku savu draudzeni kura palīdzēja man tajos priekšmetos kuri man nevedās.Vidusskolā man nebija daudz laika puišiem vai izklaidēm bet es to arī nemeklēju nevaru rtakstīt ka biju mūķene bez puišiem nē tādu bija es ballējos bet neko nopietnu nemeklēju.Līdz mūsu klase izdomāja braukt uz Stokholmu ar kuģi.Tad bija atlaides un visi arī devāmies.Tikai lieta bija tāda ka man bija ļoti sāpošs kakls un skaņas kas no manis nāca bija kā no veca traktora:D
Bet draudzenes mani pierunāja lai braucu lai mums višam ir ko atcerēties no vidusskolas un bija arī.Pirmajā vakarā devāmies uz kuģa galveno zāli apsēdāmies uyn mūsu galdiņam gāja garām divi puiši viens paspēra krēslu un tad, tas bija gluži kā filmā manas acis sastapās ar otra puiša acīm tā viņš riņķoja ap mūsu galdiņu vairākas reizes bet klāt nepienāca. Manas draudzenes man teica lai es eju bet man bija bail viņu nobiedēt.
Devāmies ar draudzenēm uz deju gŗidas de4jojām līdz es teicu ka iešu atpakaļ uz kajīti nejutos labi,pagriezos un tur bija viņš sāka dejot ar mani un tā mēs visu nakti norunājām uz kuģa klāja viņs man iedeva savu numuru. Pēc mēneša bijām pāris mums viss bija lieliski ja neskaita to ka es biju no Talsiem bet viņš no Madonas. Vienu dienu viņš pazvanīja teica ka jāaprunājas viņš man teica ka viss cauri jo viņš nevarot noturēties mani nekrāpt. Es pārdzīvoju mēģināju labot bet nekas nelīdzēja.Tā bija mana vilšanās vīriešos. un tad pienāca mana 12klase.
Otrā semestra sākumā satiku savu tagadējo vīru, mes satikāmies nolēmām dzīvot kopā.Mani vecāki to atbalstīja bijām nolēmuši dzīvot kopā pēc izlaiduma. Tā jau bieži paliku pie viņa. Līdz kādu vakaru man zvanīja tētis lai eju mājās bet lai puisis mani nepavada viņš it kā justams ka kautkas nav kārtībā mani pavadīja līdz mājām viņi visi tur bija dzēruši mans tēvs mēģināja puisi izmest no mājām es izskrējulaukā un teicu ka tur neatgriezīšos jo man apnicis būt kalponei kas vāc aiz viņiem devāmies pie man kaimiņa pagaidījām dažas stundas tyad devāmies uz drauga mājā. T ad es redzēju pa logu ka piedzēries tēvs ar diviem tādiem pašiem viņi staigāja apkārt mājai draudēja izsita logus. Tālāko nerakstīšū vis beidzās ar to ka tēvam piesprieda probāciju uz gadu bet es ar draugu nju jau divus gadus dzīvojam kopā ir mums meitiņa un laime.
Ar šo visu vēlos teikt ka vajag ticēt saviem sapņiem.
Jo mans stāsts laimīgi beidzies.
