Brīžos, kad atceros visu labo, mirkļus, kas piederēja tikai mums, ir divi varianti – vai nu asaras acīs vai plats smaids sejā.. Un sirdī ieduras mazliet skaudra sāpe, kā viņš tā varēja, lai gan es pati arī neesmu bez vainas.
Bet saka, ka nav ļaunuma bez labuma. Man ir palikušas atmiņas, kas silda brīžos, kad pārņem bezcerība, dusmas un visbeidzot jau vienaldzība
Protams, sāp, domājot par to, ka man viņš ir bijis tik tuvu, skūpstījis mani, dzirdējis manas elsas, smieklus, manu klusēšanu, jutis manu ķermeņa atsaukšanos uz viņa glāstiem. Atceros, kā viņš man noņēma matus no pieres un skūpstīja deniņus – kopumā nekas īpašs, bet kad to darīja viņš – mana pasaule apstājās, un es vēlējos, kaut laiks apstātos.
Visskumjāk kļūst tad, kad saprotu – tas nekad vairs neatkārtosies. Lai cik ļoti man cilvēks nepatiktu, esmu pārliecināta – ja turpināšu uzturēt ar šo cilvēku jebkādas tuvākas attiecības, izņemot parastu čomošanos – zaudēšu pašcieņu jau vispirms savās acīs. Jo es ticēju, bet viņš nebija gatavs to novērtēt..
