6.1 C
Rīga
svētdien, 17 novembris, 2024

Hate me, do it and do it again.

 

Nekad nebiju domājusi, ka kādu dienu mana pagātne atkārtosies un spļaus man sejā un sirdī. Man likās reiz aizgājusi es nekad neskatīšos acīs cilvēkam, kurš manu prātu padarīja par rotaļlaukumu, bet sirdi- par naida mājvietu. Viņš man nekad nav nozīmējis vairāk kā jebkurš cits puisis, kurš ir bijis manā dzīvē, bet turpinot likteņa izvēlēto ceļu es visai bieži pieķēru sevi atceroties viņa vārdus, kas lēnām mani smacēja nost līdz no manis bija palikusi pāri vien pašas atspulgs. Manī vairs nebija nekā no cilvēka, no meitenes, kura reiz spēja smieties no sirds un kuras sirds nepazina nodevību un naidu.

Ļoti bieži es sev solīju sākt jaunu dzīvi un metos iekšā dzīvē ar pilnu sparu un katru reizi dzīve mani nospieda uz ceļiem un skatoties, kā tie lēnām asiņo, prāts spēlēja atmiņu spēli. Es redzu Tavu seju uz ielas stūra cilvēku pūlī, bet jau pēc sekundes simtdaļas kā zibens spēriens caur manām smadzenēm izskrien doma – nereāli. Pat esot vienatnē, es neesmu viena, jo Tu mani vajā, ar smīnu uz lūpām tu turpini man klusi čukstēt ausī, ka es esmu nekam nederīga. Un es tam ticu.

Šodien mēs stāvējām viens otram pretī. Mans acu skatiens kavējās pie blakus esošās mašīnas pārāk ilgi, es nespēju paskatīties Tev acīs. Es negribēju redzēt savu atspulgu Tavās acīs, jo tas mani atkal aiznestu atpakaļ uz to ziemu, kad sniega vīra vietā no sniega es cēlu savu sirdi.

Visam taču vajadzētu būt tagad savādāk. Mēs vairs neesam tie paši cilvēki, es vairs neesmu tā pati meitene, kura piektdienu vakaros bija gatava lekt tavā gultā tikai tāpēc, ka negribēju Tevi zaudēt.

Tagad es smaržoju pēc vīna un cigaretēm. Es vairs negribētu būt tas iemīlējies pāris trolejbusā, tad jau labāk vientuļa limuzīnā. Es vairs neticu. Es vairs neticu mīlestībai, tikai baudai un iekārei. Es smaržoju pēc krāpšanas un meliem- tā ir sveša smarža, kas ir ieēdusies matos, drēbēs un pat ādā. Es vairs to nespēju dabūt ārā no sevis.

Un šodien es šeit stāvu. Un skatos visapkārt. Nē, es nezinu, ko es meklēju..un vai vispār vairs meklēju. Nevarētu arī teikt, ka būtu jau atradusi. Varbūt vienkārši gaidu, kad nāks negaiss un aizskalos visu prom un, kad otrā rītā uzspīdēs saule, es būšu viena no viņiem.

 

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Iepriekšējais rakstsBija
Nākamais rakstsVai Tev neslāpst cilvēciska siltuma?