Mūsdienās pastāv ideoloģija, ka augstāk par visu liekama paša vērtība. Jā, viss pareizi, ja māte visupirms neuzliks sev skābekļa masku, un tikai tad bērnam, visticamāk bojā ies abi.
Jautājums rodas, par to, kur ir tā smalkā robeža, kad jāparūpējas par otru, kad savas vēļmes un vajadzības jāatstāj otrajā plānā? Labi, iesāķumam, lai nerastos juceklis, noskaidrosim, kuri tad īsti ir tie, kuri mūsu uzmanību būtu pelnījuši. Tātad, kā jau iepriekš tika minēts, pirmkārt, tas būs katrs indivīds personīgi, kā nākamie varētu tikt izvēlēti ģimenes locekļi, pēcāk iekļaujas cilvēki ar kuriem iedibinātas ciešākas attiecības jeb draugi, un tad jau seko tie, kas mūsu klātbūtnē ir brīvprātīgi spiesta stāvokļa dēļ(piem., kolēģi, kursabiedri utt.) un visbeidzot tie, par kuriem mums vienalga jeb svešinieki. Tā, te es gribētu vaicāt, vai vienmēr ģimene ir vērtējama augstāk par to ar kuru mūs nevieno vienas asinis, bet gan tikai emocionālā saikne? Jūs teiksiet, atkarībā kādas attiecības pastāv starp ģimenes locekļiem ,piemēram, bērnunama audzēknis var droši cienīt līdzcilvēkus vairāk, bet kas jāgodā vairāk alkoholiķa mātei, dēls vai apkārtējie? Sakat, dēls pats vainīgs, neviens cits, izņemot pašu, nevar labot viņa pieņemtās kļūdas! Vai tiešām? Vai pašam tuvākajam, mātei, nevajadzēja pamanīt, kas notiek ar daļiņu viņas miesas? Jā, jā. cilvēkam tamdēļ ir dots prāts, lai atbildētu par savu rīcību un viņam pašam ir jāgrib mainīties, lai citi spētu palīdzēt, bet, kurš ir tas brīdis, kad mums paliek vienalga grib viņš to vai nē? Kad mēs drīkstam pieņemt, ka tas otrs nav tā vērts, lai pasniegtu roku atkārtoti? Galvenais jau, lai pašam labi, lai tas otrs beidz čakarēt nervus, lai tinas ellē ratā ar savām problēmām, jo kāda gan man tur daļa? Iespējams, ka nekāda, bet vai tas ir pietiekams iemesls, lai atteiktu palīdzēt, un jāņem vērā,ka ar vienu reizi var nepietikt?
Jā, šis ir stāsts par vairākkārtīgu palīdzību, par to, kā pārkāpt pāri savam egoistiskajam “es” , vienlaikus nekļūstot par upuri vai līdzatkarīgo? Kad pašaizliedzība kļūst par netikumu? Kad mēs atļaujamies teikt ”pats vainīgs” kaut esam līdzvainīgi? Kad, lūdzot palīdzību, mēs kļūstam par ubagiem un kad, to piedāvājot, par nabagiem? Es nudien nezinu pareizās atbildes… Apgūstu dzīves skolu… tikai man, kā jau skolnienieciņam pieklājas, gribas protesēt pret pastāvošu iekārtu,kur reliģijas vietā tiek sludināta savas vērtības likšana pirmajā vietā! Žurnālu lapeles vēsta, ka jākļūst pašpietiekamiem, pašapzinīgiem, ar pienācīgu daudzumu pašlepnuma.. Paš, paš, paš..Mēs paši ceļamies no rītiem un pqši gatavojam sev brokastis, vēlāk, lepnā vientulībā dodamies uz darbu, kur veidojam savu pašapbrīnojamo karjeru, lai vēlāk klubā pašapliecinātos ar saviem pašiegūtajiem līdzekļiem, padejot arī varam paši, jo mums taču ir tāāda pašapziņa, ka atraidījumi nesāp, un ko tur daudz aplinkus, arī mīlēties mēs protam paši ar sevi! Tā taču ērtāk, vai ne? 😉
Viss forši, turpinām pilnveidot un attīstīt sevi, bet neaizmirsīsim atgādināt sev un saviem vecākiem,māsām, brāļiem, draugiem, ka mums viņi IR vajadzīgi! Vai mēs varētu būt atbildīgi ne tikai pret tiem, kurus pieradinām, bet arī tiem, kas gluži netīši un tīši ir pagadījušies mūsu tuvumā? Vai Jums ir silta sirds, ar ko padalīties? Man ir! Vēlaties gabaliņu?
