Reizēm domas aizslīd pavisam interesantā gultnē – kā būtu, ja būtu? Tev ir cilvēks, kuru tu dievini un mīli, viņš ir ar tevi, blakus. Bet tad tu iedomājies tādu situāciju, bams! Un viņa pēkšņi nav. Kas ir pirmais, kas iezogas prātā? Bailes, vientulība, pašnāvība? Pirmais,kas parādās ir asaras, jo tu saproti ka nespēji bez šī cilvēka,tad pievienojas bailes, ko tālāk, ko iesākt ar savu dzīvi bez viņa…tukšums…bezgalīgs tukšums tumsa. Un tad tu pamosties, un saproti ka tava iztēle ir izstrādajusi ļoti skarbu un nejauku joku ar tevi, bet sāpes ir šķitušas tik īstas, reālas. Rodas vēlme nekad, neko tādu dzīvē nepiedzīvot.
Sargājiet tos, kuri Jums ir dārgi.
