Ar virsrakstā iekļautā teikuma jēgas paudējiem es saskaros ik dienas. “Bet, kā, Tev taču ir tik grūti!?” Un vēl: “Kā tu tā, tas taču nav viegli!” Un kronis visam: “Ak, tu nabadzīte!” Gribās visiem pateikt – ejiet ieskrieties! Es esmu laimīga, jo tāds ir mana prāta un dvēseles stāvoklis. Viss.
Reizēm šķiet, ka būt laimīgam bez miljona kabatā ir kāds noziegums. Jā, es patlaban esmu sarežģītā situācijā un, jā, man nav viegli. Bet es esmu laimīga un es esmu laimīga viena. Ar savām finansiālajām problēmām, ar savām ikdienišķajām problēmām, ar savu mūžīgo laika trūkumu. Liekas, esmu uz pasauli sākusi raudzīties savādāk. Šis ir manas dzīves pavasaris.
Ne jau cilvēki vai lietas to nosaka, pat apstākļi reizēm nē, jo mani īpaši nav mainījušies. Reizēm tas vienkārši ir tas, kā mēs raugāmies uz pasauli. Es to redzu lielu, iespējām pilnu. Jā, zināms, ka atkritiens kaut kad būs, bet tas tikai vēl vairāk liek izbaudīt šo brīdi, šo dienu. Reizēm, kad uznāk besītis vai skumjas, es pasūdzos, pačīkstu, bet “lielo bildi” tas nemaina – dzīve ir tikai viena un tikai katra paša rokās. Un tā paiet ātri, uj, cik ātri.
Man viens pazīstams cilvēks pavisam nesen teica: “Es ilgi esmu domājis, ko es vēlos no šīs dzīves. Un esmu sapratis sekojošo: iedvesmot un iedvesmoties.” Un es esmu sapratusi, ka mēs ar šo manu draugu domājam līdzīgi. Pa lielam jau ir vienalga, no kā – pasaulē ir tik daudz lietu no kā iedvesmoties. Un ir tik daudz iespēju iedvesmot citus. Es, patiesībā, šo rakstu veidoju tieši ar tādu mērķi – iedvesmot. Lai jūs, dārgās dāmas, palūkotos uz savām grūtībām un problēmām no pavisam citas puses. Lai jūs pamēģinātu pasauli ieraudzīt savādāk. Lai arī jūsu jūsu dzīves pavasaris ir tieši šis pavasaris – par spīti tam, ka kāds jums mēģina ieskaidrot, ka jums ir grūti.
Paldies,
Ance.
