Pēc vidusskolas beigšanas zināju,ka gribēšu pirmo gadu dzīvot kojās,jo tur vienā istabiņā vairāk cilvēku. Un tā kā nepatīk īsti būt vieni,jo ir neomolības sajūta jutos pārliecināta par izvēli. Bet tgd,kad gandrīz gadu esmu jau šeit kopmītnēs viss ir pavism,a citādāk. Sākumā,viss bija forši,viena istabas biedrene izvācās,otra palika,be cita ievācās. Un tagad ir tā.ka arī jaunā ir izvākusies,un viņai skola cauri. Bet tai kura n paša sākuma ir uzradies puisis. Es protams par viņu priecājos,bet tgd viņa daudz biežāk naktīs nav mājās. Man vienia ir tik neomolīgi,ka saprotu dzīvoklī būtu labāk. Tur vismaz TV man tas daudz maina,jo ātri aizmiegu pie viņa. Kā arī varētu turēt mājdzīvnieku un arī nebūtu pavisam vientuļi. Un vēl arī problēma,kad nevaru iemigt,jo esmu viena..Sāku apsvērt domu,ka jāmeklē dzīvoklis.
Sāpe,kas bija sakrājusies ir uzrakstīta – palika nedaudz vieglāk,bet tā pat jūtos vientuļi..
