Vakar vakarā rakstot kārtējo dzejoli par vasaru es attapos pie tā, ka nemanāmi ir atnācis Jūlijs. Mēnesis, kas manos nākotnes plānos ieņem svarīgu datumu, īpašu notikumu un lērumu prātā apspēlētu sapņu. Man atkal ir jāatzīst, ka šis nebūs tas gads, kad viss piepildīsies un jāmierina sevi ar to, ka man ir citas lietas ko šajā mēnesī piepildīt. Mani atkal mierina mūzika, iedvesma un dzejas rindiņas, kuras ir tik viegli uzrakstīt uz baltās rūtiņu lapas, bet sirdij nepavēlēsi apstāties pie domas, ka šis nav tas gads, kad Jūlījs kļūs īpašs. Ko iesākt? Nepadoties un uzstādīt jaunus mērķus, kas sen jau uzprasās uz piepildīšanos jeb realizēšanos realitātē? Tātad, ja es vienu sava ”iedomu Jūlija” realizāciju nolikšu mazliet citā plauktiņā un aizstāšu ar citu, vai es nezaudēšu pieķeršanos pirmajam? Tie tomēr ir bērnības sapņi un pieauguša cilvēka ieceres… Vērtība, kas turpinātos visu manu atlikušo mūžību. Es ”Mūžīgā Jūlija” īatenošanā neesmu viena. Tas nav tikai no manis atkarīgs un pagaidām ir jāpateicas par to, ka tas ir sagaidīts.
Nepadoties, turpināt rīkoties un izsapņot skaistus dzīves mirkļus. Lūk, kā īpašiem sapņiem es ļauju dzīvot vienu Viktorijas mūžu šajā ekstinciālajā laikmetā ar mūsdienu piegaršu.
