Ar karstas kafijas krūzi un James Arthur playlisti esmu iesoļojusi piektdienā, kas atzīmēta zem ceturtā datuma. Nakts ir negulēta kavējoties savās dzejas rindās, atmiņās un mīlestībā pret sevi. Man radās jautājums – kā es nonācu pie savas ticības mīlestībai un kāpēc tieši no mīlestības es pārtieku?
Jebkurš cilvēks, kas ir saskāries ar mani kaut vai minimālā līmenī zinās teikt to, ka šī ir tā būtne, kas pārtiek no mīlestības. Tā ir viņas dvēseles barība, patvērums un iedvesmas avots, bet no kurienes tas viss ir nācis? Spēju atbildēt vien es pati.
Mana skaistākā vasara sākās 2008 gadā, kad tikko biju pabeigusi pamatskolu. Tāds mazs un neapstrādāts dimants bija pieteicis savu kandidatūru lielajā mīlestības pasaulē. Jā, savu pirmo mīlestību es satiku un iepazinu vien 15 gadu vecumā. Viņš bija septiņus gadus un vienu dienu vecāks par mani. Protams, ar krietnu pieredzi attiecībās. Es gluži pretēji – nezināju, kas tā tāda Mīlestība ir, kur tā rodas un kas no tās izriet starp divām sirdīm, kas viena otrai ar laiku tik ļoti pieķeras klāt. Vasaras reibumā sastapos ar pirmo skūpstu savā dzīvē, kas notika zīmīgajā 27 jūlija naktī pilnmēness gaismā, kad apkārt klusi savu siltumu pauda jāņtārpiņi. Mūsu slepenās tikšanās reizes, sīkumi, sarunas, ilgas un pieķeršanās izmainīja visu, kas līdz šim bija slēpies zem vārda Viktorija. Es pakļāvīgi padevos savām jūtām un neprātīgi iemīlējos. Ritēja laiks. Pirmie strīdi un aizvainojumi. Es biju nesaprašanā, jo cilvēks mainījās un man nebija pa spēkam izprast kāpēc tas tā notiek. Pagāja gads. Lērums strīdu pārsoļoja mūsu ikdienu. No vienas puses viss bija labi, bet no otras nevarēja vairs atrast kopīgu valodu. Biju pieķērusies Viņam kā pie pēdējās ūdens lāses. Mamma varējā mācīt vai nemācīt. Es uz to atbildēju ar vienu vienīgu frāzi – ”Es pati tikšu galā!” Kļūda, kuru es vairs pieļaut nevēlos. Protams, ka cietu pie sevis klusībā, risināju savas attiecību problēmas pati un ik reizi saņēmu sevi rokās, kad bija grūti. Aizritēja jau otrais gads. Vēl vairāk strīdu, vēl vairāk neizprotamu nianšu, bet mīlestība… Tā palika nemainīgi stipra pret Viņu. Es īsti nespēju izteikt to cik stipri viņu mīlēju, bet skaidri atceros tās apkārtējo frāzes, kas konkrēti apgalvoja, ka mana mīlestība pret Viņu ir nepārprotami spēcīga, īsta, tīra un mazliet nevainīga. Tā arī bija. Neilgi pēc otrā gada jubilejas Viņš vienā dienā pazuda kamēr es saldi gulēju. Jā, tā vienkārši aizbrauca prom neko nepasakot, izslēdza telefonu uz nedēļām, neparādījās sociālajos tīklos un neviens par viņu neko nevēlējās man stastīt. Sirds naktīs raudāja sarkanām asarām par pāridarījumu un prāts nerimās meklēt atbildes uz jautājumiem. Ko es? Pēc trim nedēļām saņēmu zvanu no Viņa drauga ar ”maģisko” tekstu – Viņam ir cita … Kolosāli! Man tiešām sabruka pasaule un pazuda pamats zem kājām. Nodevos citām lietām. Sakontaktējos ar draudzenēm, kas bija atstātas novārtā, pirmās kārtīgās ballītes, jauni draugi un skaistākais Svētceļojums uz Aglonu ar vienu vienīgo mērķi par kuru lūgt – vēlos jaunu dzīvi ! Lūgums piepildījās. Nāca septembris un mani saldie 18 prakstiski klauvēja pie durvīm. Pēdējās augusta naktīs (jo esmu radījums kam nakti nodzīvot ir vieglāk kā dienu) es atcerējos par to kā pamatskolas laikā biju mēģinājusi rakstīt dzeju. Paņēmu parasto zīmuli un ”dzejoju” rindiņas. Nevienam neko neteicu un tikai rakstīju, rakstīju, rakstīju. Aizritēja pilngadības svētki un piečāpoja rudens. Sociālajos tīklos uzradās arī Viņš. Oktobra beigās mēs atkal paziņojām par to, ka turpināsim iet uz priekšu. Piedevām viens otram par to, kas noticis un pamazām pieradām viens pie otra sabiedrības. Manī uzplauka vēl stiprāka mīlestība spītējot visiem pāri darījumiem un nodevībai ko biju izjutusi, jo es tiešām nespēju noticēt kā tik spēcīgu mīlestību un rūpes var tik vienkārši iemainīt pret ko citu? Ritēja laiks un attapāmies pie vēl vienas ”šķiršanās” (šiem vārdiem nekad neviens neticēja, jo zināja, ka mēs atkal būsi kopā par spīti visam ko viens otram bijām nodarījuši). Šoreiz viss beidzās ar pamatīgu skandālu pēc kura naids bija kā Viņam pret mani, tā man pret viņu. Tikai šoreiz es izlēmu mēģināt atrast tādu pašu mīlestību kādā citā personā. Nesanāca. Vienkārši nesanāca. Likās, ka ceturtais kopā pavadītais gads būs pēdējais un man nāksies pieņemt to, ka mana pirmā mīlestība nebūs mana mūža mīlestība. Es tam tik ļoti ticēju! Gluži kā mazs bērns, kas Ziemassvētku vecītim uz svētkiem ir lūdzis sen kāroto mantu. Un tieši tikpat man sāpēja, kad es apjautu, ka tas nepiepildīsies. Gluži kā maza bērna izteiktā vēlēšanas, kas Ziemssvētku rītā nav atrasta,satikta un sagaidīta. Tomēr es turpināju augt savās jaunajās vēsmās jeb dzejoļos. Mīlestība no kuras bija barojusies mana dvēsele tikai izauklēta rindiņās jeb sakārtota pa pantiem. Jūs jautāsiet – no kā es pārtiku, ja nebiju attiecībās? Vienkārši. Mana sirds, dvēsele barojās no pusfabrikātiem jeb cita veida mīlestības. Mīlestības pret sevi, pasauli, ģimeni, mūziku un dzīvi. Tur radās cita veida iedvesma, bet tā ,noteikti, nebija tā ko izjutu mīlot Viņu. Auga mans talants, bet degradējās mana ticība mīlestībai, jo sapnis bija nesasniegts. Pirmā mīlestība nebūs mūža mīlestība … Vai ceturtajā gadā viss apstājās? Protams, ka nē ! Vasaras beigās mēs atkal bijām kopā kā pāris, bet tas bija tikai sākums pašam grūtākajam ko attiecībās biju piedzīvojusi. Strīdu strīdi, krāpšanas, nenovērtēšana, ļaunuma pilni vārdi, pastiprināts stress, kavētie darbi akadēmijā slimošanas dēļ un nozīmīgu būtņu zaudējams mani nogalināja kā garīgi, tā fiziski pus gada garumā. Nebiju vienīgā. Iekšēji mira arī Viņš, jo tas bija redzams cik ļoti sāp arī Viņam. Tieši divus mēnešus pirms sliekšņa ”Pieci gadi kopā” es aizgāju. Vienkārši ņēmu un aizgāju, lai atdzimtu no jauna. Piecu gadu laikā bija pazudis viss, kas pastāvēja zem vārda Viktorija un man bija tas jāatgūst. Es izvēlējos atgriezties savā pozitīvajā, smaidīgajā un sabiedriskajā tēlā. Tikai šoreiz man bija pamatīga pieredzes deva, jaunatklātas spējas un jauna ticība sev!
Vai es arī šodien ticu īstai mīlestībai? Jā! Es ,joprojām, pārtieku no tās. Es nespēju pievilt Mīlestību tikai tāpēc, ka pirmo reizi man nesanāca. Mīlestībai ir jātic, jo savādāk tā neticēs mums pašiem. Ja es tai neticēšu, tad otru tādu nesagaidīšu nekad, jo mīlestība nenāk pie tiem, kas tai netic. Gluži kā cilvēks, kas neiet tur, kur to negaida. Tāpēc es esmu izvēlējusies nest šo piemēru citiem un pastāvēt par Mīlestības valodu. Es tajā runāju, es tajā dzīvoju un nebeigšu ne mirkli tai ticēt. Es no tās pārtieku!
Esmu guvusi daudz esot šajās attiecībās jeb sastopoties aci pret aci ar pirmo mīlestību. Iemācījos pastāvēt par sevi jūtās, būt stipra brīžos, kad otrs ir padevies, iemācījos piedot un sagaidīt mīļoto mājās pēc strīda, kas nenesa atvainošanos, pārvarēju bailes būt vienai un galvenokārt, iemācījos mīlestības valodu. Cīnoties pati par sevi sastapos ar sen apslēptu talantu, kas veiksmīgi turpina pilnveidoties un tas viss atnāca pie manis kā atklāsme tieši tajā brīdī, kad bija sastaptas jaunas jūtas. Mīlestība māca. Tā nenodara ļaunu tiem, kas tai tic…
Lūk tā es nonācu pie savas ticības mīlestībai un pārtikas dvēselei. Caur pirmo mīlestību.
Mīlestības pilnās domās, Viktorija.
