Un beidzot esmu nogurusi slēpt asaras atstātās pēdas un sirds rētu aizkrāsosana ikrītu sāk prasīt pārāk daudz laika, tāpēc ļauju vaļu sev eksplodēt un krist zemāk, nekā pagātne. Es labāk uzvelku saulesbrilles, nekā ikrītu skatos spogulī, kurā redzu to pašu auksto un skumjo acu skatienu, pie kura esmu pieradusi un jūtu, kā daļu sevis. Es nezinu, kurā brīdī es kā daļu no sevis esmu sākusi uzskatīt skumjas un asaras, bet tāds brīdis ir pienācis.
Lai arī dejojot nakts gaismā, jūtot pludmales smiltis zem kājām un plandošu kleitu gar kājām smiekli lido augstāk nekā gājputni, nedrošais acu skatiens mani nodod. Viltots smaids ir kļuvis par manu firmas zīmi, bet uzspīlēti smiekli par manu sirds spoguli. Esmu aktrise. Uz jautājumu kāpēc man nav attiecību, smejot atmetu, ka man tik ļoti patīk brīvība un to nemainītu ne pret gredzenu pirkstā, ne „Es tevi mīlu” dēļ. Un tad es meloju. Stāstu, cik laimīga esmu un cik ļoti man patīk dažādība un mošanās svešu puišu gultās… Un viņi tic. Tic, ka laimes izpratne man ir savādāka nekā viņiem, tic, ka esmu pati izvēlējusies vecmeitas dzīvi, nevis tā man ir uzspiesta līdz ar pārāk daudzo rētu skaita sirdī, tic, ka mani smiekli ir īsti un asaras viltotas. Un neviens nejautā: Kāpēc? Un labi, ka tā, jo atbilde ir katrā puisī ar kuru esmu meklējusi mīlestību, katrā emociju un iekāres pilnajā naktī un katrā reizē, kad, gluži kā to var izdarīt draugiem.lv, nākas uzspiest uz „Pātraukt draudzību” pogas.
Un kamēr citi savas naktis pavada mierīgā miegā blakus mīļotajam cilvēkam, es tās pavadu tuvējā bārā, kurā alus līst un prāts pazūd neprātīgā ātrumā un tad… tad es metu sevi iekšā viena nakts mīlestībai. Un ir pienākusi diena, kad es sāku tai ticēt. Un lai arī man nekad attiecību status nebūs “aizņemta” man vienmēr būs šīs vienas nakts mīlestības, kuras atsver pazaudēto sirdi un uz brīdi liek just, ka reiz es būšu laimīga.
Un tad tie dzeltenie taureņi man atgādina par visu, kam nebija lemts notikt un es sāku skaitīt dienas līdz ziemai…
