Es iemīlējos. Bija skaisti, vēl aizvien ir. Bet man sāp, tik ļoti, ka dažu brīdi pieķeru pie domas, ka nekad vairs nespēšu pasmaidīt, smieties un baudīt. Viņš bija lielisks aktieris, es slikta skatītāja, kas neprata nojaust viņa lieliski uzspēlētās jūtas un sāpes. Es grimstu dziļāk un dziļāk. Tik daudz kas atgādina par viņu, arī pavisam ikdienišķas lietas – dzelzceļa tilts, mājas stūris.. Zinu, ka nekas nav beidzies, zinu, ka esmu muļķe, ne par mata tiesa neesmu kļuvusi saprātīgāka, jo tā jau saka – mīlestība padara mūs aklus. Viņš atgriezīsies un es atkal kritīšu atpakaļ jūtu bezdibenī. Dienā smaidīšu, bet vakarā ierakšos spilvenos, klausīšos Nickelback un raudāšu. Viņam nav ne jausmas, kādas jūtas manī mutuļo, jo vienā no saviem lepnības un “es esmu stipra” brīžiem teicu, ka nekādu dziļo jūtu pret viņu man nav, tikai vēlme padarīt vasaru aizraujošāku. Es meloju viņam. Un kā vēl. Bet sev jau nevar samelot, lai kā arī gribētos ticēt toreiz izteiktajiem vārdiem.
P.S. Iespējams, no viņa skatpunkta ir pavisam citādi, un tāpēc es zinu – mums jāsatiekas un jāizrunājas. Jo pretējā gadījumā man miera nebūs..