Pienāca svētdienas vakars un Viņa apmulsa… Kāpēc ir tik patīkami mierīgs? Dvēseles stāvoklis pauž dziļu miera sajūtu un mūzika fonā vairs nespēj nepatikt. Gluži pretēji. Tā ir kļuvusi baudāma un tīkama. Smarža uz Viņas labās rokas delnas liek emocijām bangot. Kā stiprā vētrā. Rudens vētrā, jo Viņai tā patīk. Patīk to saukt par vētru rudenī. Kafija jau sen vairs nekūp un vārdi ir pieklusuši. Viena … Nē. Ne gluži. Savā mierā un esībā Viņai vietulības sajūta nepastāv un sāpes Viņu nespēj aizskart. Tās baidās no Viņas. Baidās, jo Viņa ir kļuvusi par vienu soli stiprāka. Par vienu pašu soli. Smagu soli … Nē, Viņu tas neskumdina un nē, Viņai tas prātu nejauc. Viņa ir līdzsvarā un līdzsvarā ir arī Viņš. Viņiem pa vidu viena gaiša dvēsele. Sirsnība un saprašanās. Vai tad vēl ko vajag? Jā! Samīļošanos, vienu labu rītu un vienu arlabunkati. Vārdus, kas silda un domas, kas mierina. Uzticība. Jā, tā arī der. Mieru tikai mieru. Mēness jau snauž un saule vēl tikai būs. Gaišas, gaišas Viņu dienas kļūs. Vienu paldies kā pateicību izrunāt pie atvērta loga. Kā lūgšanu. Vienu paldies gaišajai dvēselei un vienu paldies mīlestības vēstnesim. Mīļi. Neko citu Viņas pasaule vairs neprasa. Tā pateicas un ar mīlestību sargā tos, kas sargā pašu.
