Tu vakar man devi iemeslu vilties sevī. Jā, es līdz šim nemaz nezināju, ka manā sirdī maz bija vieta Tev, jo līdz šim Tu biji puisis, kurš manus alus kausus mēdza pildīt ātrāk nekā parafīnā mēdza izkust sapņi. Bet neprāta vadīta es mēdzu sevi vest neceļos un censties Tevi vest tajos ar mani, bet gads jau kā riņķī, kā ieejot iekšā es necenšos noķert Tavu acu skatienu kaut uz sekundes simtsdaļu, jo Tu vairs te neesi. Nesen mēs nejauši tikāmies. Tik vienkārši Tu atkal biji blakus un man nebija ne mazākās jausmas, ka nekas nav mainījies un gribot negribot es krītu iekšā cilvēkos, kuriem es neesmu tā vērta. Tādās naktīs, kad pamats zem kājām grīļojas, debesis liekas tik tuvu, bet acu skatiens nodevīgi paliek miglains.. Jā, tās ir naktis, kad Tavu klātbūtni es jūtu vairāk nekā nepieciešams. Un šonedēļ šajās divās naktīs, kurās kokteiļu skaits nojuka, smiekli mijās ar asarām, es sapratu, ka Tu esi cilvēks, kuru nevis es vedu neceļos, bet kurš ved mani un atgādina par meiteni, kurai nebija lemts iemācīties mīlēt un sirds gluži auksta mēdza klusām atgādināt, ka arī vasaras karstajās naktīs lāstekas tajā dūra spēcīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Skatoties uz Tevi, es atcerējos gandrīz katru tās vasaras nakti, kad es cīnījos un drosmīgi skatījos acīs saviem dēmoniem. Tev nebija ne jausmas, kāpēc es biju pastāvīgā apmeklētāja un nākošās dienas paģiras bija pierasta pašsajūta. Bet es zināju un zinu vēljoprojām, ka esmu kāpusi pāri tai meiteinei vairākkārt, bet Tu mani šonedēļ atmeti atpakaļ pagātnē. Strauji un tik spēcīgi, ka jutu, kā asiņo ne tikai mana dvēsele, bet arī ikviena ķermeņa daļa.
Jā, man bija prieks Tevi satikt un atmiņās attausa ne tikai sliktais, bet arī tas, kāpēc Tu man patiki. Bet tik ļoti nepatīk saņemt šādus nepatīkamus pārsteigumus no pagātnes… Tā ir pagātne, tieši tik vienkārši. Tai tur vajadzēja palikt un tev tajā bija vietas, bet šodienā Tev gluži vienkārši vietai nevajadzētu būt, kaut gan sirds klusi dīc vēl vienu tikšanās reizi.
Sveika, pagātne! Biju pēc Tevis noilgojusies!
