Pārējā dienas daļa Maijai pagāja bez sevišķiem notikumiem. Viss kā parasti: bija jāsagaida abi bērneļi no skolas, tad jāsagaida dzīvesdraugs Arnis no darba. Kopā jānoskatās “Ugunsgrēka” kārteja sērija vakarā (Arnis atkal slepeni žāvājās… labprātāk pats pa Eurosport kanālu būtu vērojis kādu UEFA kausa kvalifikācijas furbola maču…). Bērni šovakar tika aizlaistu uz “Citadeles” kinomāju, nez kāda “kases” filma bija jāskatās… Atpakaļ bija ap desmitiem vakarā, un tad vēl sadomāja kādu stundu pasērfot tīmeklī. Līdz divpadsmitiem bija “jāaizdzen” gultā, no rīta atkal ap 8:00 jāceļas, lai tiktu uz skolu.
Visa dienas otrā puse – kā vāveres ritenī. Bija tostarp arī trauki jānomazgā, virtuve jāsakopj, bērniem somas pirms nākamās skolas dienas jāpārbauda. Un tad Arnis pašā vakarā TV6 kādu “bojeviku” vēlējās noskatīties (bija jāļaujas, kā kompensācija par “Ugunsgrēku”). Pēc tam Arnis likās strauji pie miera, ar “vilcieniņu pabraukt” negribējās. Pēc brītiņa “otrā puse” jau ritmiski un pa druskai krāca, pirms miega pasakot “rīt grūta darbadiena”.
Bet Maijai domas atgriezās pie tā trakā konkursa, un pie attēla- kas bija tāds mulsinošs. “Rīt, kad vīrs būs darbā- būs vēl vienu reizi tajā saitē jāieiet”. Kaut kas visā tāds biedējošs un reizē intrigējošs likās… un sieviete aizmiga.
Un bija kāds sapnis… “Viens, divi, trīs, cetri… reizē, reizē”. Vingrošanas nodarbībā daudzas sievietes sēdēja reizē uz maza soliņa, un ritmiski cilāja kājas. Tās visas bija ieautas sarkanās, zaļās sandalēs. Vajadzēja tās muzikas ritmā cilāt, kā tādā kordabaletā. Un tad viena medmāsa uzgāza virsū spaini ar ziepj ūdeni, taču maršveidīgā mūzika nepārtrūka. “Viens, divi, trīs, četri…”.
Un pamodās nosviedrējusies, pameta acis uz fosforizējošo pulksteni. Bija tikai nedaudz pāri vieniem naktī. “Kādi murgi”, un atkal aizmiga. Šoreiz bez sapņiem.
