Tās pašas dienas vakarā Maija – kad vīrs vēlreiz bija noteicis “rīt man traka darbadiena” un aizlicies bija jau saldā miegā – piegāja pie klusā kompjūtera un atrāva vaļā savu epastu. Jā, patiesi Medņa kungs no firmas bija atsūītījis vēstījumu (viņai un vēl trijām): “Jums tiek piedāvāta iespēja piedalīties konkursā “Pastaiga lietū”. Konkurss notiks tajā pašā adresē, zālē- kur tiks ierīkots mākslīgais lietus. Konkursā tiks vērtēts Jūsu apģērbs un iznesīgums pastaigā. Viss pārējais Jūsu ziņā…”. Bija vēl kas sīkiem burtiem rakstīts sūtījumā: bet tas vairs nebija interesants. Ak jā, bija pateikts, ka pieteikušās 12 dalībnieces, atlase notiks divās kārtās – kvalifikācija un fināls ar 3 dalībniecēm. Balva 2000 eiro un iespēja piedalīties Eiropas “Rain Woman” lielajā konkursā.
Nākamajā rītā – pēc brokastu rituāla, bērnu aizlaišanas uz skolu, vīra palaišanu uz darbu – Maija aizdomājās. Ko lai velku uz šādu konkursu. 6 dienas gan līdz tam vel laika ir… Domāja- “ja es saģērbšos parasti tāda, kāda lietus laikā eju uz ielas, tad man uzvaru neredzēt”. “No otras puses: savu izejamo apģērbu liedēt arīdzan negribētos, ja uzvara netiek- tad man nebūs nauda, ko nopirkt vietā. Nāksies kartējo līzingu ņemt uz sava vārda. “. “Ai, nāksies aiziet uz kādu “otrās rokas ” veikalu un pa lēto sadabū. Varētu caur internetu sadabūt! Taču tad ilgi nāksies gaidīt…”. “Gumijas zābakus vilkt uz biksēm- tad es izskatīšos pēc sēņotājas. Un atkal neko nenovinnēšu”.
Daudzas līzīgas domas maisījās pa galvu. Arī depresija ar uzbudinājuma karstuma viļņiem mijās pa galvu.
—————————
Trešdienas vakarā Maija izvēlējās t.s. “vasaras stilu- kad vieglos un puķainos svārciņos izlīšu cauri”. Attiecīgo fašionu nebija grūti sadabūt un lēti arī izmaksāja. Visi piederumi bija salikti.
Neviens no ģimenes nekā nezināja, neviens neko nenojauta.
Varēja visi mierīgi pirms pusnakts doties pie miera.
