Dažas dienas pirms “fatālās” ceturtdienas- pagāja pilnas ar pārdomām. Maijai bija ko galvu palauzīt…
“Kamdēļ mani izvēlējās? Vai manī tas Medņa kungs kaut ko saskatīja? Vai patiešām esmu tāda fotogeniska??
Domas turpinājās – “Jā, ūdens man patīk. Pie katras iespējas līdz jūrai aizbraucu… Pie katras iespējas caur logu ieelpoju lietu caur atvertu logu. Vasarīga veldze man patīk…”
“Reiz iekritu ar visu kleitu ezerā. Bija visai baisi, vēlu tikai peldēt iemācījos. Domāju, ka noslīkšu!”.
Tādas un citādas domas haotiski šaudījās gimenes sievietes galvā. “Ugunsgrēks” vakarā paslīdēja garām prātam. Abu bērnu mūžīgās skolas problēmas arī kaut kur tālu tagad likās.
Maijai dažus vakarus drusku kājas ļodzījās. “Autopilotā” iepirkās, laulātais dzīvesdraugs ar masīvajām darba runām arī kaut kā ausīm garām paskrēja.
Tad pienāca trešdienas vakars. Maija palika pie puķainas kleitas, sandaļēm un dzeltenā lietussarga. “Kas būs – tas būs!” Vispār vakarā aiz loga čabinājās lietus, sieviete dziļdomīgi pavēra logu- lai atkal ieelpotu mitro un ar koku lapām sajaukto smaržu gaisu.
“Lietus”- Maijas domas bija sapņainas. Tikai vīrs sacījās: “Tu klausies, man priekšnieks liek jau septiņos rītā būt darbā. Es no rīta paēdišu pats, tikai bērnus sabaro. Aizlaid uz skolu, es būšu vakarā vēlu”. Un aizlikās jau gulēt, pēc trim minūtēm jau drusku krāca.
Maija arīdzan palīda zem segas… Sapņi bija drīz klāt.
