Skarbi par simpātijām un iekarojumiem.
Ir vairāku veidu patikšanas. Sākšu ar mazāk skumjo. Patikšana kā simpātijas. Cilvēks tiešām patīk, netiek pret viņu izvirzīti kādi mērķi, nekādi slepenie paņēmieni, vienkārši tiek izbaudīts kopā pavadītais laiks. Nu, ko lai piebilst, prieks un laime!
Tādi gadījumi, manuprāt, ir diezgan mītiski.. Vismaz mans mednieces gars ņem priekšroku. Ja sagribās, lai kādam iepatīkos, tad to mēģinu nokārtot. Ja izdodas – slikti, jo tad spēle ir beigusies, tālāk neko turpināt negribās, saprotiet paši – vai kādam vajadzīgs zaķis, kas pats skrien lamatās un vēl palīdz sev nomaukt ādu? Lieliskāk taču ir dzīties pakaļ, līkumu līkumiem, pa kalniem, pa lejām.. un tā arī nenoķert, tikai tad nevar uzzināt, vai simpātiju, vai iekarojumu ķersti, jo zīmītes klāt jau neliek, tad nu varbūt savu laimi gaiņāji tīri iekarojuma pēc, bet še tev.. tā tikai cii-bric un prom ir, žel.
