“I wish that I could be like the cool kids,
‘Cause all the cool kids, they seem to fit in.”
Manuprāt ši ir liela problēma mūsdienās, vismaz, lai gan tas vienmēr ir bijis. Tā ir salīdzināšana, “skriešana pakaļ” ,škietami, labākiem, populārākiem cilvēkiem par mums. Es pati ļoti pārdzīvoju, ja kaut kas neatbilst standartiem (protams, manis iedomātajiem), kādiem jābūt, lai es būtu veiksmīga, populāra. Rezultāta, ja kāds sīkumiņš neatbilst uzstādītajiem kritērijiem, jūtos slikti, zeme zem kājām pazūd, jūtos drausmīgi. Pats interesantākais ir tas, ka citi pat to nepamana, pat smejas par manu pedantismu, vēlmi ievērot kaut kādus mistiskos standartus. Salīdzināšana ir tāda nezāle, kuru tiešām jaiznīcina! Salīdzināšana galē nost manu personību…Vienmēr, kāds ir labāks, dabū labāku vērtējumu, amatu, vairāk ceļo, kādam vienmēr ir vairāk nekā man..un tā būs vienmēr. Bieži vien skrienot pakaļ iedomātajiem standartiem aizmirstu par to, kāda īsti esmu es. Kas es esmu? Ko es īsti gribu? Kāpēc es visu laiku salīdzinu, nenovērtēju to, kas man jau ir?!
