Nesen (un nez kuro reizi) paziņai no Liebritānijas apjautājos – “Vai pirms tam, kad ieradaties Vecrīgā, vispār par Latviju kaut ko zinājāt?”- Atbilde sekoja tāda, kādu netieši arī gaidīju: “Neko daudz, tik zinu, ka nesen no “padomijas” atsvabinājāties… bet Rīga ir taču Krievijā?” Nu ko mīlīši, kamdēļ tāds iespaids par zemi Dzintarjūras krastā bija?
Logiski- Latvija gandrīz ne ar ko neizceļas. Drusku vēlāk paziņa atklāja: ka ir gan Latvijas hokeja izlase, ka ir … Latvijas ļoti garšīgā maize un šprotes. Vēl esot gadījies Londonā “satikt” Latvijā ražotās ziepes!
Ar to tad šīs zināšanas par notiekošo pie mums šai paziņai izsīkst. Bet uz Rīgu garlaicības pēc atbraucis līdzi vienam citam puisim, kurš Kaļķu ielā gribēja kārtējās brīvdienās “tvaiku nolaist”. Bet ne par to tagad stāsts.
Stāsts ir par to- lai mēs katrs, cik nu iespējas ļauj, padarītu Latviju par pievienotās vērtības valsti. Katrs (katra) varam izgudrot kādu lietu, ideju, mākslu, šovu. Ar ko varam “iziet aizrobežu ārēs”. Un slavināt mūsu Dzintarzemi tālumā 🙂
Kaut gan daudzi loka muguras balstot citu valstu ekonomikas, tomēr pašā Latvijā arīdzan ir cilvēki- kas nedaudz zem 2 miljoniem satur kopā šo valsti. Katram no mums ir “pelēkā viela” smadzenēs. Un katram šī “pelēkā viela” ir jāliek lietā. Ar domu: ko es atstāju pēc sevis pasaulei.
Mēs visi esam pierdauši, kad “par mums kāds cits padomās”. Iedos skaistu darbiņu, bezrūpīgu dzīvi, neizsīkstošus ienākumu avotus. Nekā nebija! Citi tikai domās- kā visādos veidos “Tev” atņemt finansu līdzekļus, padarīt nabagus. Un par grašiem iekš Latvijas nodarbināt, nedomākot- kā “Tev” vecumdienas nodrošināt.
Tamdēļ- ir jāstrādā “uz sevi”. “Citam” strādājot- sirmuma gadus nenodrosināsi (dzirdēts, ne manis sagudrots teiciens, kam jāpiekrīt). Gudrojam, esam līderis savās lietās.
Es savējo lietu izgidroju- gribas Latviju padarīt: kā virsrakstā nosaucu. Un pie tā paša aicinu piedalīties “Lietus sandaļu” šovā! Kā? Uzjautājiet 🙂
