Tikai tāpat vien aizdomājos. Maniem vecākiem tūlīt, pēc dažām dienām jubileja- sudrabkāzas, jeb kopā pavadīti 25 gadi. Es pati šajā pasaulē esmu tikai nedaudz mazāku brīdi, kā mani vecāki kopā esot. Par ko gan aizdomāties? Par to, ka laikiem mainoties arī cilvēki mainās, diemžēl uz slikto pusi. Cik no mums savus bērnus varēs iepriecināt, esot kopā ar otru pusīti 25 gadus vai vairāk? Mūsdienās, šķiet, cilvēki līdz galam neaizdomājas, ka pie labām attiecībām ir jāstrādā, bet kolīdz rodas zināmas nesaskaņas vai grūtības- katrs rauj striķīti uz savu puisi, kā rezultātā attiecības izjūk. Vieglāk jau ir pateikt „ardievu” nekā „lūdzu, paliec”. Nekad mūžā neesmu dzirdējusi plīstošus šķīvjus, aizcirstas durvis, paceltu balsi, vismaz ne manā klātbūtnē. Esmu dzirdējusi pāris mammas „dusmu pūces” izgājienus, kad kā tētis saka- vienreiz pa diviem mēnešiem mammai vajag nolaist tvaiku, atrodot kaut kur kašķīti, tad mamma nedaudz papukst par kaut kādiem ikdienišķiem sīkumiem, bet tētis vakarā atved mammai melno šokolādi un viss kārtībā. Citreiz pat tētis smejas- nu kas tad atkal? Atkal gaidi šokolādi?
Divdesmit pieci gadi kopā laulībā, bērni, brīnišķīgs kopā pavadītais laiks. Mana bērnība, šķiet, bijusi perfekta, ko noteikti var teikt arī māsa un brālis. Vai tad bērniem vajag kaudzi naudas, jaunākās drēbes, krutākos telefonus? Dažiem varbūt, bet es izvēlos mīlošus vecākus, kopā pavadīto laiku un foršās atmiņas.
Ļoti vēlētos, lai kādreiz arī mani nākotnes bērni varētu tā teikt par savu ģimeni un atcerēties savu bērnību kā vislabāko pasaulē. Un, vispār, novēlu mums katrai atrast to otru īpašo cilvēku, ja ja jūti, ka tas varētu būt Tavs, tad cīnies par viņu ar godīgiem līdzekļiem, un tik viegli nepalaid vaļā. Tāpēc jau mums ļauj kļūdīties, lai pēc tam kļūdas labotu!
🙂
