Tā nu tas ir- mēs te uz Zemes visu esam padarījuši atkarīgu no naudas. Laikam jau tā lielākā atkarība vēsturē. Neskaitot, ka esam vēl dzīvelīgi atkarīgi no gaisa, no pārtikas un ūdens pieejamības (kas dažos Zemeslodes regionos ir problēma).
Šo rindu autors atceras pastāstus no mācībām skolās, kur visiem solos sēdētājiem centās iezaurēt “kapitālismā nauda ir prece, bet sociālismā – neliels līdzeklis pārejā iz komunismu”. Pienāca arī mums tas kapitālisms. Un naudas vara ar joni pieauga.
Tie pārejas laika trakumi, kad dažiem ar bagātību “paveicās”- ja nejauši pagadījās bagātīgas siles tuvumā – ir pagājuši. Ir notikusi pirmā pēc-padomju īpašumu un mantas pārdale. Viss tā kā nostājies savās vietās. Nākamā nauda ir jau jāizcīna caur nolieto sviedru tonnām.
Te Latvijā – ir vairākas alternatīvas, kā iestrādāt attieksmi pret naudas būšanu:
– strādāt pie Valsts darbā, vai pie kāda privātā priekšnieka, sakrāt nebaltām dienām un vecuma gadiem, plusā dažus gadiņus saņemt nelielu pensiju. Kaut kā jau izdzīvot varēsim…
– bet medijos un cilvēku mutēs nebeidzami un nebeidzami cirkulē runas par “skaistu māju/ dzivokli netalu no ezera (jūras), par žilbinošu autiņu…”. Un to aizdevēji izmanto savās interesēs, tinot naudas gribētājus ap pirkstu, un padarot vienkāršos aizņēmējus par kredīt-vergiem ja ne līdz mūža galam, tad uz 3 desmitgadēm vismaz;
– mēs esam sabaroti par mītiskiem darbiem Īrijā un citās aizrobežu zemēs. Kur darba alga nedēļā vidēji ir tik, cik Latvijā ir mēnesī. Aizmirstot, ka tajā pašā Īrijā arī dzīvošanas maksas ir lielākas (īre, transports), tomēr – lai sakrātu kam nozīmīgam, arīdzan jānostrādā sava 10gade. Var jau “tur” palikt līdz mūža galam ar labaku sociālo nodrošinājumu vecuma galā. Kādam varbūt patīk, bet ne radošiem cilvēkiem.
– radošajiem māksliniekiem ir “iespēja” dzīvot no akorda darbiem, kas rada neprognozējamus (laikā un lielumā) ienākumus. No vienas puses ir bohēma (rītos uz darbu nav jāiet), no otras puses- reizēm nezini, ko no rīta ēdīs un kur vakarā gulēs… Arī tā var visu mūžu novilkt. Lielākā daļā tikai pēc aiziešanas Citsaulē cilvēce novērtēs padarīto.
– Dāmām ir papildus “priekšrocība”: dabūt sev bagātu un jau pusmūža gados esošu vīrieti un piepalīdzēt patērēt naudiņu. Tā izdodas ne visai garu laiku “labi padzīvot”. Tomēr arī šeit ir viens BET- šādiem vīreļiem ir tieksme pa laikam tagadējo draudzeni (kurai parādās krunkas, balss vairs nav kā meitenei, kāju āda kļūst negluda…) uz jaunāku. Un arī kopdzīvē bieži nākas piedzīvot dažādas vardabības. Jo- bagātnieki reti ir apveltīti ar eņģeļa raksturu. Bet bijušajai (kura zem vīrieša kurpes tā arī nav iemācījusies neko darīt) viss turpmākais mūžs ir vientulībā un depresijā, ar visām no tā izrietošajām sekām.
– manā uztverē viens brīnišķīgākajiem veidiem: ir ieguldīt gudrā nākamajā paaudzē (bērnos), kas vēlāk jau savas dzīves gaitās neaizmirsīs pensionētos vecākus.
– un visbeidzot: ir vērts sākt savu lietu, ko varētu veidot par biznesu. Te ir sava “garoza”- iesākuma pusē tas ir visgrūtakais ceļš, kur viss notiek pēc kļūdu un izmēģinājuma metodes. Vairākus gadus līdz pat 10gadei ir nenoteikts ienākumu līmenis. Tomēr tas ir vienīgais dzīves ceļš, kas darīs nodrosinājumu mūža “rudenī”. Šo ceļu izvēlējies tagadējo rindu autors….
Un jūs?
