Vispirms vienosimies, kas tad ir vienkāršie. Viņi var būt vizuāli pat skaisti un labi saģērbušies. Taču pasauli uz priekšu nevirzīs. Tikai patērēs to, ko izdomājuši un uzražojuši trakie. Tie, kurus mēdzam apzīmēt par “masu”. Tie, kuri veido arī “statistiku”. Tie, kuriem mērķi ir piezemēti. Un viņi, ar kuriem nelepojamies sabiedriskajā telpā, tomēr daudzreiz bez viņu darba iztikt nevaram. Raksts tapis pēc kaisībām cosmo.lv portālā. Nevaru vēl līdz galam izdomāt- kamdēļ cilvēkiem pietrūkst vēlme pacelties uz augšu, pirmām kārtām jau garīgi.
Man liekas, atpazīt “vienkāršos” var…
* Viņi baidās uzņēmties atbildību. Izdomāt jaunu ideju, mākslu, biznesu. Bailes no tā, ja iesākumā kas neizdosies. “Tad jau vispār labāk neiesākt”.
* Viņi savā zemajā dzīves līmenī vaino visus riņķī, izņemot paši sevi.
* Ir mūžīgā opozīcijā. Visur- Saeimā, darbā, interešu pulciņā, pat ģimenē.
* Visas pasaules verbāla/vārdiska “noliešana” ir dzīvesveids.
* Uz darbu iet pienākuma pēc nevis kā uz prieka laiku.
* Viņi aizvien meklē 775 “iemeslus” lai nedarītu, nevis 1 ceļu- lai darītu.
* Runas un darīšana grozas ap alkoholu un citām atkarībām.
* Skrien pakaļ modei, nevis veido savējo.
* Grib – kādam līdzināties, nevis domāt par savu individualitāti.
* Negrib izlīst ārā no komforta zonas, nemeklē jaunus izaicinājumus. “Man ir labi tāpat”.
Turpinot… ja visi cilvēki ir “vienkārši”, tad arī valsts ir vienkārša. T.i. ne uz galvenās pasaules attīstības spirāles. “Vienkāršās” valstīs dzimst apvērsumu/”revolūcijas”. Vienkāršās valstīs dzimst fīreri un ģenerāllisimusi. Kur ir daudz vienkāršu cilvēki, tur arī diktatoriem ir vienkāršāk valdīt. Kur ir daudz nabago, tur arī vienam oligarham ir lielākas iespējas izcelties. Kur ir daudz vienkāršu valstu vienkopus- tur arī pasaules daļa deg karos un nekārtībās.
Tā dižā vienkāršība.
