Vispirms- lai ir neliels ekskurss vēsturē. Mums šī “tradīcija” laikā un nelaikā dzert- nāk jau no 17. gadsimta. 1600’tajos- kad vācu muižniecība plauka un zēla, tad tā kasta vienmēr saskārās ar zemnieku nemieriem. Un tika atrasts “līdzeklis”, kā šos nomierināt. Tā bija – “vienkāršo ļaužu” dzirdināšana.
Toreiz tagadējās Latvijas teritorijā tika noorganizēti ap 1000 krogiem, ap 300 spirta brūžiem, kas attiecīgām ieskrietuvēm piegādāja dziru. Krogi atradās viens no otra tādā attālumā, lai ar zirga pajūgu tās 20 verstis varētu pievarēt pus-dienas laikā. Krogos – bija arī istabas nakts pārlaišanai, vairāk jau tamdēļ, ka pēc “kunga dūšas” bija izteiktas grūtības kaut kur vēl ar zirgu braukt. Krodzinieki pelnīja (un gādāja nodokļus “savai” muižai) gan no padzērieniem, gan no garšļaukus esošiem vīreļiem. Lai, teiksim, no Mītavas (tagad Jelgava) varētu uz Rīgu aizbraukt- ceļmalā bija jāiegriežas kādos 7 krogos, tur jāatstāj daļa dālderu. Tas pats arī atpakaļceļā. Un kāds gaisīgāks zemnieciņš, vedot uz Rīdzenes upes tirgu 12 zosis pārdot, atpakaļ visu iepelnīto tā arī atstāja ceļmalas iedzertuvēs.
Tā bija muižas peļņa… Bet, caur dzeršanas orģijām muižnieki “nošāva arī otro zaķi ar vienu šāvienu”. Tādiem padzērušajiem zemniekiem mazāk radās domas – uz nemieriem, tračiem un muiž-piļu dedzināšanām. Viss “tvaiks” tika nolaists ieskrietuvēs. Kāds Klauss fon Ārens savā pilī zināja, labāk lai aizlējušies vīreļi izkaujas krogā, nevis lai pulcējas dusmīgos baros ar izslietām siena dakšām. Jāsaka, no vēstures gan zinām – zemnieki laiku pa laikam sacēlās. Ieskaitot fatālo 1905. gadu. Alkohols “nepaglāba” baronu kārtu uz mūžīgiem laikiem.
——————
Tiktāl no vēstures.
Ja līdz vācu tirgotāju ienākšanai – mūsu pirms-latvieši dzēra medalu uz lielākiem svētkiem, tad muižu laikos dzeršana daudziem pārvērtās par ikdienu, kas nu jau desmitajā paaudzē turpinās arī mūsdienās.
Kādreizējos muižniekus ar spirta brūžiem nomainījušas tagadējās alus un ugunsdziru fabrikas, kurām arī nepieciešams noiets. Un tāds ir. Šo rindu autors mītnes pagastā ne tik sen uzjautāja, no kā pārtiek tas lauku veikaliņš. Atbilde bija prognozējama: “no maizes un alkohola”.
Un kā gan ne? Alkohola reklāma ir gari un labi nostādīta. Un patērētāji neliek ilgi gaidīt. Viss sākas jau skolās – skolotājiem aiz muguras. Katram ir pazīstama situācija, kāds -padsmit gados esošais zēnu bars vēl kādam saka: “dzersi (pīpēsi, lietosi spaisu vai zāli), tad būsi mūsējais”. Daudzās jo daudzās ģimenēs vecāki caur ilgajiem plostiem šo padzeršanos ierāda savām atvasēm, kas “amatu” aizrautīgi pēc tam turpina…
Arī šodienas medijos spirta reklāma ir pāri pārēm. Izgudroti pat piegājieni – “kulturāla dzeršana”, “baudīšana”, “degustācija”, “zāļu tiesa”, “ārstniecības nolūkos”, “dzeršana ar prātu” un vēl sazin kas. Lai gan zināms- spirts “no malas” veseliem cilvēkiem nav nepieciešams. Izņēmumi ir vien: pie čūskas kodieniem, pēc bišu/lapseņu bara uzbrukuma. Ārīgi- lai dezinficētu brūces. Visi pārējie dzeršanas rituāli ir izgudroti vien baudai, caur kuru tiek bojāta mūsu organisma audi.
Lai vēl ir kādi vērojumi alkoholisma sakarā:
(Lasīts) Alkohols šķīdina visu- attiecības, mīlestību, darbu, amatu, uzņēmēja talantu, naudu. Tikai problēmas barojas.
Ja alus (alkohols) ir ikdienas dzēriens- tad ikdiena nebūs: labi atalgots darbs, amats, talants, veiktspēja.
Alus nav brālis- zināšanām, spējām, ģēnijam, panākumiem.
Alus ir brālis- parādiem.
Alus nav sula.
Alkoholisms piezogas “gaiši un pacilājoši”, beidzas grāvī un tumsā.
Alkoholisma upi nav iespējams pārpldēt, ir iespējams atgriezties iepriekšējā krastā.
Tikt iekšā alus vārtos ir viegli, atpakaļ pa tiem (jo tie veras uz iekšu) – tikai caur gribas maksimālo piepūli.
Nu tā- ATCERIETIES, liekot pie lūpām kārtējo spirtotā dzēriena glāzi, daži bosi no Tavas dzeršanas pelna miljardus (paši esot izteiktiem atturībniekiem, ja kas).
