Visi strādā. Visi iet uz darbu, katru rītu iziet no mājām ārā un pavēlā pievakarē atnāk noguris pie sievas mājās. Kas tas ir – strādāt?
Pasens amerikāņu teiciens vēsta- ja “tu” kaut ko dari un par to maksā, tad tas ir darbs. Patiesi, darbs kā jēdziens kādreiz bija (un pa lielam vēl ir) ekvivalents sapratnei: iztikas sagādāšana. Gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Tikko kā iztināmies ārā no mērkaķu līmeņa, nokāpām no kokiem un rokā kā darbarīku paņēmām pirmo nūju.
Darbs – ir arī ar augstāku garīgo līmeni. Caur darbu mēs katrs padarām šo pasauli labāku. Vēl vairāk, tā ir mūsu misija. Ne jau “lai slaistītos” – mēs staigājam pa Zemes virsmu. Katrā brīdī- kad mēs pieliekam savus spēkus, lai kaut drusciņ padarītu mūsu planētu labāku- tad mēs darām darbu.
Visumā es saskatu 4 veidus, kā saprotu darba jēdzienu…
* Ir darbs ģimenē – izaudzināt jaunu gudro paaudzi: tas ir smags darbs. Kas pa lielākai daļai ir uz sievietes jeb “vājā dzimuma” pleciem. Jāsaka, aiz saviem lielajiem aizspriedumiem- mēs bērnu ikdienas audzināšanu neuzskatām par darbu, lai gan šajā lietā tiek irguldīts gan spēks, gan zināšanas, gan arī finansu līdzekļi. Tālākā balva: bērni tālākos gados parūpējas par pensijas gadu vecākiem.
* Ir mums pierastais ikdienas darbs – kad noteiktā laikā uz noteiktu maiņu aizejam kustināt rokas un smadzenes, lai priekšniekam sagādātu peļņu un pašiem iztikas algu. Vai arī strādājam Valsts darbu kā ierēdņi. Parasti tas gan tas netiek mīlēts, vien ir algas sagādes līdzeklis. Pēc darba – nepaliek nekādi uzkrājumi vecumdienām, lielajos dzīves gados ir paplāna iztikšana no valsts pensijas.
* Ir darbs kā dzīvesveids. Kad darbs sakrīt ar hobiju. Tā ir māksla, tas ir profesionālais sports. Tiek piepildītas ambīcijas, taču ienākumi ir svārstīgi un reizēm pat nelieli vai nemaz. Vecumdienās esam atkarīgi no jaunākajiem radiniekiem.
* Bet ir arī -uzņēmējdarbība. Tur “maizes garoza” ir darba sākuma periodā. Kad ir jāveic ieguldījumi, jāizlieto daudz garīgie un fiziskie spēki bez tūlītējas atdeves. Tā nāk vēlāk. BET- šis ir vienīgais dzīvesveids (uzņēmējam ir savs dzīves gājums taču), kas vecuma galā dod nodrošinājumu.
Visumā – caur darbu mēs katrs kaut ko atstājam pasaulei. Un ko atstājam aiz sevis: tas ir pats pats galvenais.
