…. iedegās svece. Ap pusnakts stundu noklusa trokšņi, pamodās kaķis un fonā ieskanējās vēss rudens. Man ir silti, jo mani silda karsta tēja ar medu. Pār manu prātu pārskrien domas, kas aiz sevis vairs neatstāj tikai tukšas paliekas un es atkskārtu, ka esmu atkal pamodusies. Japiemin, man pēdējā laikā reti sanāk ”pamosties” jeb pie manis atnākusi Iedvesma. Pēdējās dienās es meklēju. Šodien meklēju rudeni, vakar – ziemeļblāzmu, bet rīt meklēšu veselību dabā. Kāpēc es katru dienu meklēju kaut ko jaunu, citu vai man šķietami nepieciešamu? Tāpēc, ka es biju pazaudējusi sevi. Biju azimirsusi cik liela laime ir atrast sevi lietās, vietās, būtnēs un garā. Visur, kur es elpoju un dzīvoju. Reiz pasaule bija man mīlestības lieta no kuras es pārtiku, barojos, bet drūzma man pakārt aizvilka mani prom no mīlestības. Mīlestības pret pasauli. Kļuvu tukša kā nosalis ezers. Skaists, bet bez dzīva satura … Šodien attapos, ka biju aizmirsusi, ka pasaule mani nemīlēs, ja es nemīlēšu Viņu. Tā ir tāda mana mīlestība pret pasauli ko saskatu caur sevi jeb mīlot sevi , es iemīlu Viņu, jo bez Viņas man nav sajūtu ,un, man nav iedvesmas. Manas dzejas rindas iemiga, jo dzeja pieprasa mīlestību. Jā, tik stipru mīlestību pret pasauli, kā pret sevi pašu.Apstājos. Ieelpoju. Apdomājos.Mīlēt sevi neprasa tik daudz, bet citreiz šķiet, ka nemīlēt sevi ir vieglāk. Nē. Vieglāk ir iemīlēties sevī no jauna un atplaukt laikā, kas katram šķiet tuvāks par jebkuru citu laiku, brīdi. Mans laiks ir rudens. Es tajā dzimu, es tajā augu un es to mīlu kaut vai tāpēc, ka tajā pamodās mana kvēlākā sirdslieta – dzeja. Šobrīd mana dzeja ir nosalusi un ir grūti tai pieiet klāt. Laikam jau tāpēc, ka mīlestība pret sevi nāk gluži tāpat kā labas lietas – lēni un ar maziem soļiem … Kā lai izstāsta to stāstuKo sirdī glabājam ikviensTo, kas atnācis ar glāstuSkumjās sajusts pieskāriens Lūk, kurā brīdī tā uzplaukstNe gluži kā zieds, bet tuvuSasilts, kas gadiem bijis aukstsVairs neatskanot ” Es nepaguvu … ” Nāk naktis pie tējas saldāsUn pastaigas gar jūras krastuKur jūtas uzdrīkstoties valdāsNeatrodot lietas ko nesaprastu Gaidot, kad nāks tie trīsVārdi ko mēdzam teiktItkā jau zinām, ka drīzBet uzsākot gribam beigt Noklusēt vai negaidīti atbildēt?Ja nu vēlēsimies labāk izlikties …Ka vārdi ko teic mūs nobiedēVēloties vairs ar tiem netikties Par daudz to baiļu sevī nesamNeizlēmīgi noglabājot tās krūtīsTādi mēs vairākums esamIerobežojamies savās baiļu rūtīs Vien piebilde aiz patiesības slēpjasJo baidoties to otram neatveramKas nepateikts reiz atstāj rētasTā mūžīgi ar bailēm mēs deram
