Skatoties pēc pilnajiem veikaliem, bāriem un kafejnīcām, tā vien liekas, ka ekonomiskā situācija valstī uzlabojas, tomēr joprojām varam redzēt, ka cilvēki turpina sūdzēties par darba iespējām un tie nav tikai jauni cilvēki bez pieredzes, bet arī spējīgi darbinieki, kuri nereti jūtas nenovērtēti. Izbraukšanai uz ārvalstīm gan motīvi var būt dažādi, tostarp augstāks atalgojums, plašākas iespējas, vēlme nomainīt vidi un daudzi citi iemesli, katram varbūt pat savi, bet nešaubos, ka varam arī kaut ko darīt, lai šiem cilvēkiem būtu vairāk iemeslu arī, lai patiktu.
Nesen veiktais pētījums, ko izstrādājis darba sludinājumu serviss wage.lv, parāda, ka lielākā daļa cilvēku, kas meklē brīvās vakances ar interneta starpniecību, galvenokārt izmanto atslēgas vārdus “darbs ārzemēs”, kas liecina, ka joprojām nav zudusi šo cilvēku vēlme atrast darbu ārzemēs ar cerību tur iegūt labāku atalgojumu, novērtētāku darbu un labākus dzīves apstākļus. Laikam nevar pārmest, jo mums visiem gribas dzīvot labāk.
Bet tad rodas jautājums – vai tiešām Latvijā ir tik grūti atrast peļņas iespējas un kā šīs iespējas mēs varētu uzlabot. Kā liecina vēl kāds pētījums, vairums cilvēku, it īpaši jaunieši un cilvēki ar zemāku izglītības līmeni, sūdzas, ka darba devēji ļaunprātīgi izmanto noteikto algas minimumu, izvairoties maksāt vairāk par obligāto atalgojumu, lai tādējādi ietaupītu. Šāda attieksme gan uzreiz mazina darbinieku motivāciju un rada cilvēkiem sajūtu, ka viņu darbu pieklājīgi nenovērtē. Protams, pieļauju, ka ir daļa darbinieku, kas slinko, necenšas vai ir neprasmīgi, tādējādi nepelnot saņemt vairāk, bet, kā izrādās, minimālā alga bieži vien ir kā slazds arī centīgajiem un tiem, kas vēlas izaugsmi. Protams, ne visi darba devēji ir ar šādu attieksmi pret saviem darbiniekiem, taču, ja jaunietis vairākas reizes uzduras kādai no darba vietām, kur viņa pūliņi un centieni netiek novērtēti, tad laikam tīri dabiski, ka nākamā pietura tiek meklēta ārpus valsts robežām.
Šis bloga ieraksts gan nav tapis, lai kādu būtiski kritizētu vai noteiktu, kā rīkoties, tās laikam ir manas pēcsvētku pārdomas, idilliski domājot par to, cik lieliski būtu, ja mums tepat būtu labi, un uz ārzemēm mēs dotos tikai komandējumos un atpūtas braucienos, bet līdz tam laikam vēl ir gana daudz ko paveikt un pilnveidot. Protams, vienmēr būs kāds, kas dosies prom, jo tā ir dabiska cilvēka vēlme iepazīt pasauli, izmēģināt iespējas jaunā vidē un saskarties ar izaicinājumiem, bet kaut kā gribētos, lai izbraukušo apjoms būtu krietni mazāks un tie neaizbrauktu uz visiem laikiem, bet tikai, lai mācītos, apgūtu jaunas prasmes un atrastu piedzīvojumus.
