Kaut kur pēkšņi Maira izlasīja garāku seno indiešu teicienu.
Tas skan sekojoši:– vispirms apkārt tev būs klusums;– pēc tam par tevi smiesies;– vēl pēc tam ar tevi sāks cīnīties;– bet “tu” šajā cīņā uzvarēsi.
Jaunā sieviete, šodien atkal ejot garām Brīvības laukuma strūklakai, iedomājās, ar Velgas kundzi par senindiešu tēmu saruna iznāktu ļoti interesanta.
Žēl, ka pirmdienās muzejs ir ciet, un Velga- šarmantā uzraudze, arī sēž mājās un baudu visu muzejnieku brīvdienu/ pirmdienu.Šī pirmdiena bija drusku mākoņaināka, un saule tā nesildīja plecus. Nācās vien pielikt soli. Jāiepērkas un jāpafotografējas.”Lietus sandales” – kur gan tikko domātajā senindiešu kārtainajā hronoloģijā šodienu var ielikt?
Laikam pirmajā “fāzē” jeb – visapkārt būs tik klusums. Visi klusē. Ko lai šie apkārtējie cilvēciņi, kas depresijas pārņemtajā Latvijas pilsētā tik staigā no viena stūra uz otra? Daži mēģina iestāties darbā, citi mēģina kļūt par uzņēmējiem. Vēl citi bezdarbu pieņēmuši kā dzīvesveidu.
Klusums, tas ir tas – kas visu un visus nomāc. Kad reiz nekas nenotiek. “Tu” centies, bet neviens ne ausis neceļ. Jo tāpat ir labi, neko nedarot. Nedomājot par rītdienu. Nedomājot, kā vispār dzīvi pabeigs un ko atstās pēc tam. Lūk, tas ir tas svarīgākais – KO ATSTĀSI PĒC SEVIS! Tieši tas pasauli interesē visvairāk. Pasauli neinteresē, kas “tev” pieder, un cik lielu šodienas troksni radi apkārt. Manta izzūd, pāriet mantinekiem, bet troksni aizpūš pirmā vēja brāzma. Ko atstāsi pasaulei?
Mairai, galvā risinot šīs globālās domas, solis paātrinājās upes virzienā. Slocene, kas gar Tukumu gāja taisni cauri pa vidu, vien brīdī skrēja pāri tādam iebrauktam ceļam. Dāmai bija līdzi fotoaparāts un maisā tādas melnas laiviņas uz neliela papēdīša. Un tur bija tāds ūdens klājs jau drīz pie dzelzceļa sliedēm.
No šodienas kaut kas arī – bija jāatstāj pasaulei. Tad nu Maira novilka tenisa čībiņas un tās kājās pārmainīja pret laiviņām. Kas ne reizi baudījušas ūdens peldes. Šodienas prieki rodas, kad jaunas bildes top šļakatās. Vai ne?
Diena pagājusi ne par velti.Tik senie indiešu dievi vēlīgi no padebešiem māj ar roku – ar “pagaidām visi apkārt klusē, bet tas tikai šodien”…
