(Fikcija)Maira centās vienā jaukā dienā ar ideju iepazīstināt Tukuma pilsētas iedzīvotājus. Pirms dienām divām pilsētā parādījās plakāti “Iekarosim pasauli”. Pilsētas bibliotēkas zālē uz 20 vietām atnāca 8 cilveki, pāris mamiņas ar maziem bērniem, divas pusmūža kundzītes, trīs skolēni, kādi dīkdieniski vīreļi.
Maira iesāka: – Labdien! Prieks, ka atnācāt…
Viens vīrelis stipri nepieklājīgi sarunas sākuma iebrēcās: – Vai plikas meitenes būs? Pie viņa pienāca bibliotēkas apsargs, puisietis aplusa un vispār aizgāja.
Tikām Maira turpināja: – Mums ir iespējas iekarot pasauli! Pavisam karstā un reizē ūdeņainā pasākumā.
Sieviete ar bērnu klēpī iesaucās: – Kas tad būs?
– Būs “lietus sandales”! Kas tas ir? Kad skaisti papēdīši satiekas ar ūdens šļakatām. Man tā pašai patīk darīt, bet – ja kādam cilvēkam kas patīk, tad arī citiem varētu tas patikt. Saprotu, tas ir kas neredzēts. Un … varbūt pēc divām stundām atnāciet uz mazo pludmalīti pie Slocenes upes. Parādīšu.
…
Pulksten divos Mairai kājās bija mazas laiviņas, kas jau mirka upes vilnīšos. Uz saietu atnāca cetras sievietes labākos gados, līdzi atvelkot arī pāris kungus.
Maira saka: – Ko jūs redziet? – Kaut kāds vājprāts, slapjas kurpes, brrr…
Bet kāds klātesošs kungs iespurcās: – Interesanti! Un vai tu arī tā negribi (pagriezdamies pret savu dāmi)? – Nē, tas ir kaut kas nenormāls, brrr… – un abi aigāja.
Pārejās trīs dāmas čaloja: – Kaut kas tajā viss ir. Bet tad jāorganizē viss pa nopietnam. Vajadzīgi līdekļi un darbs. Nez vai pavilksim uz pasaules konkursu. Iesim. Un, Maira, lai jums veicas!
Maira viena aizvien mirkstošajās laiviņās ir Slocenes krastā un domā: “Iesākums ir sūrs, bet tas jau ir normāli. Jaturpina!”.
