(Fikcija)Maira skrēja mājās, vasarā nāca virsū negaiss.
Milzkalnē, kur atkal brīvdienās ir būts. Melnais padebesis skrēja pakaļ, un jau sāka locīt tuvējā meža galus- vētrā. Knapi paspēja pārskriet pāri pagalmam un aizcirst dzīvokļa durvis, un pagalmā sāka dārdēt lietusgāze.
Tad sievieta paskatījās pa logu un redzēja, pareizāk sakot, neredzēja – tikai aiz masīvās lietusgāzes knapi varēja samanīt krūmus pagalma otrajā pusē. Lietus smagi lējās labas 20 minūtes. Un mēreni gāzās vēl pusstundu.
Finālā tomēr uzspīdēja saule – kā caur plīvuru. Aizskrēja pie loga un … dabā viss norima. Gribējās izskriet, kā parasti, ārā – kā bērnībā padauzīties pa peļķēm. Bet… varbūt ne.
Mierīgi pagulēs.Kas ar to “Lietus sandaļu” konkursu?
Jādara…Dzīve spiež uz priekšu iet.
Anita no Skotijas rakstīja emailā:”Ir trīs ceļi dzīvē.
* Pirmais – profesionalizēties, brieduma laikos gūstot pat visai lielu algu. Pirmspensiju atsēdēt otršķirīgā amatā. Pēc tam īrētā dzīvoklī pārtikt no mēreni zemas pensijas.
* Otrais – strādāt pēc kārtas visu mūžu visādiem priekšniekiem. Visu laiku saņēmt nelielu un daudzreiz pat pavisam mazu algu. Un tad nevarības gadus atsēdēt nabagmājā, ko šodien sauc par pansionātu.
* Trešais – līdz galam izcīnīt savu lietu līdz galam. Iesākumā kāds laiks jāpadzīvo piedzīvojumu/ ugunsgrēka režīmā, reizēm iegrimstot dziļā bedrē. Tomēr sava lieta ir jāuzceļ. Un beigās viss notiek. Vecuma galā ir normāls nodrošinājums.”
Tā mamma arī reiz sacīja. Tad kruscelēs aiziesim pa īsto celu. Visi trīs ir īsti. Izvēle katra rokās. Arī Mairas rokās.
