(Fikcija)Anita atšāva ziņu no Birmingemas – kaut kas sāk notikties. Un kaut kas sāk virzīties uz priekšu. Laikam tajā lielajā pasaulē “ledus sakustas”.
Bet mazā Latvija ir lielākas pasaules daļa. Vai šeit kaut kas sakustēsies? Mairai prāts nemierīgs, mamma nekā negrib – tik sēdēt Milzkalnes mazajā ciemā. Tajā galā. kur mežs ir vairāk nekā debesis redzamas.
Mamma var atļauties “sēdēt” (bet nesēž taču, dara dārza darbus un aiziet uz veikalu). Bet Mairai visa dzīve priekšā. Jāgatavojas konkursam Latvijā- tad nu darba pilnas rokas.
—
Nākamajā dienā jaunava vairs nebrida un pilsetu Tukumu, bet mēģināja ielīst tukumnieku feisbuka lapā un par sevi atgadināt. Rezultāts bija – dažas dāmas atcerētjās, bet nesaprata neko par “ūdens priekiem”. Nesaprata – jo bija citas rūpes, komunālie parādi ir lieli, darba nav, kredīti visiem jāmaksā, daudzi ir parādā. Utt., kādas tur “ūdens sandales”? Tikpat viss nesaprotams, kā aitai no jauniem vārtiem.
Tomēr Maira neatlidās, ielika ziņu “Nu kā bija”? tukumnieku ziņu dēlī (www versijā, protams). Reakcija nekāda, tukšums. Pavērās pāri mājas loga slieksnim – tik priedes šalca atbildei. Atkal tādas tukšuma sajūtas.
Kad Mairai jau gribējās kompi aizvērt un doties izmest kādu līkumu ārpusē, tad viena atbilde atnāca. No Vijas, ar kuru vēl nebija iepazinušas. Vija jautāja: – es arī gribu uz šovu, piezvaniet t. tāds un tāds.
Maira paņēma savi mazo mobīlo un piezvanīja: – Labdien! – Otrā pusē pasīka balstiņa atsaucās. – Labdien! – Gribiet piedalīties? – Jā! – Kā jums ar pilngadību? – Man ir 21 gads, es visur varu. Gribas tikties, es izgāju fotomodeles konkursu, gribas piedalīties.
Tāda vienkārša saruna, kāda parasti notiek Tukumā. – Kad varam tikties, pasīkā bērnu balstiņa turpināja sīkt. – Rīt esmu pilsētā, varbūt kas sanāks?
