/rakstīts īpaši cosmo.lv lasītāju dienasgrāmatai/
Pasaulē notiek “Lietus sandaļu” saiets (kontests), ko Maira ar nelielo komandu dara jau kādu brīdi.
Un- kas ir papēdīši ūdenī.
– Jā, kas ir papēdīši ūdenī?
Maira: tas ir tas – ko es daru pretēji vairākumam. Mēs katra (katrs) esam vārdos it kā personības un neatkārtojamas, bet daudzejādi tomēr ejam “parastajā straumē”. Daudzviet mums ir utilitāra pieeja, gribam būt ikdienišķas un nemanāmas. Tādas kā “pelēkas peles”. Es nepavisam tāda nevēlos būt, un no šīs nevēlēšanos – taisu efektu. Un arī paliekošu nākamajai pasaulei.
– Kāds tam sakars ar “lietus sandalēm”?
Maira: vispār lietus tēma – kas gan daudziem patīk un ļoti erotiska – maz tiek ekspluatēta. Nezin kādas aiztures ir? Varētu (un citreiz varbūt to izstāstīšu) tas būt garš “story” par to, kā es nonācu līdz papēdīšiem ūdenī!? Manuprāt tas izskatās pat ļoti – kā teātris, kā labi pavelkoša aktīvitāte.
– Jā, tas ir kaut kas neredzēts…
Maira: jau iepriekš pieminēju, ka latvietes ir atturīgas uz jaunām lietām. Mēs vairumā esam sekotājas, nevis jauna ceļa bridējas. Un savā “lietus sandaļu” aktivitātē nu jau vārda tiešā nozīmē esmu jauna ceļa bridēja – lietus laikā:)
– Kā saka, pavelkamies no tā?
Maira: man ļoti patīk to darīt, un to ne īpaši slēpju. Ir agrākos gados nejauši redzēts, dažai dāmai patīk ar sandalēm pa peļķēm staigāt. Un dara to ar patiku. Tiesa, šī slepenā fantāzija – netiek nekur afišēta, tā aizvien ir tāds kluss un individuāls prieciņš. Man ir misija lauzt šo robežu starp klusumu un sabiedrību.
– Bet citi skatās no malas, domā un reizem saka “nu kā tā var”?!
Maira: atkal – nav pierasts. Un mēs esam tādos standarta rāmjos sevi pašas ierāmējušas. Mazohistiski apspiežam vēlmes. Pavērojam bērnus, kuri vēl nav apauguši ar pieaugušo “nu kā tā var” kompleksiem! Viņi bez problēmām lietus laikā dauzās pa peļķēm. Krievijā, piemēram, 10gadīgu meiteņu vidū panesusies ideja mazgāties apģērbtām zem dušas, un nekautrējas attiecīgos video ielikt youtubes saitē… Vecumam pieaugot- nez kur tās vēlēšanās pazūd, prātos iestājas standarti. Jā, šos par standartiem sauktos – arī kādreiz daži “trakie” izgudrojuši. Tā jau saka, izgudro “trakie”, bet lieto “normālie”.
– Un mēs visas gribam būt tādas normālas…
Maira: jāsaka, tā ir “pelēko” domāšana. Iespējams, vēl no padomju laikiem prātā esošs atavisms. Iepriekšējos laikos katra uz āru izlecoša iniciatīva tika apspiesta. Krāsaini domājoši cilvēki tai sistēmai bija naidīgi. Šodien, kad nekādi ierobežojumi nav – aizvien cenšamies iekļauties nez kādos standartos un nez kādos kārtības rāmjos. Uz reizi sevi noliekot zemākā plauktiņā.
– Slapjas kurpes – arī tas lielum lielam vairumam ir kaut kas netīrs un pretdabisks?
Maira: it kā jau jā… lai gan: kas gan ir vēl tīrāks par ūdeni. No kura pirms lieliem laikiem arī pati dzīvība radusies. Un arī mēs pašas pie ūdens raujamies katru brīd’. – Un tomēr – papēži ūdenī – tas ir kaut kas pretdabisks?Maira: viss ir dabisks, ka kādam tas patīk. Protams, “lietus sandaļu” formāts tikko sāk savu ceļu uz atzinību. Kā jau ikviens jauns un proncipiāli savādāks šovs.
– Tīri utilitāri – kurpes pamatā nav domātas mitrumam…
Maira: jā, sērijveidā neražo tādus apavus, kas bezgalīgā skaitā izturētu ūdens peldes. Tomēr – ir vajadzīga tikai vēlme, lai “lietus sandaļu” šovu darītu. Atkārtojos – visur, un arī šeit ir vajadzīga vēlme. Un izturība, jo ikviena jauna aktivitāte atturīgu un flegmatisku cilvēku ielokā ar atplestām rokām netiek sagaidīta, drīzāk jau ar citu attieksmi…
– Te kurpītes pilda īpašu misiju…
Maira: jā 🙂 Pavisam noteikti. Tādu misiju, kas jāpiepilda līdz galam.
– Paldies par sarunu!
Uzjautāja producents Komandors
————-
