Maira Wilkiraine turpina pieskatīt “Lietus sandaļu” starptautisko saietu, darbs tur turpinās. Bet mūsu šodienas saruna ir par to, par ko “uztraucas” t.s. vidusmēra skatītājs, kurš pirmo reizi ierauga šo aktivitāti.
/Rakstīts īpaši cosmo.lv lasītāju dienasgrāmatai/
– Ko tad domā vismaz viena daļa skatītāju, kad ar acīm iegrimst “Lietus sandaļu” šovā?
Maira: Jā, līdzās tam, ka “vai tā rātnas meitenes dara?” ir arī doma un skaļi izteicieni “kurpītes žēl”. Man te jāsaka, ja patiešām kurpītes ir žēl … tad tās ir jāatstāj veikala plauktos un pašai līdz mūža galam ir jāiet ar basām kājām. Kā mūsu tālie senči, kad vēl nepazina jēdzienu “apģērbs”. Mēs, nopērkot jebkāda veida apavus – sākam tos tērēt un deldēt. Pat vienkārši staigājot ielās. Agri vai vēlu tās aplīp ar gružiem (arī neiztīrāmiem), spīdīgā virskārta apsūb, zole dilst, papēdīši kļūst līki. Agri vai vēl tām ceļš ir uz atkritumu kasti. Arī ikdienā āra kurpes saņem savu lietus un pat dubļu devu. Vakarā gan kopjam un tīram, bet nevaram tām iedot “saules mūžu”.
– Tās mērcējot ūdenī – vēl ātrāk dilst…
Maira: Laikam gan. Parasti kurpes iztur 2-3 “peldes”, daži pāri vairāk.
– Un tamdēļ…
Maira: Jā, man tiek tās pirktas nevis ikdienai, bet gan speciāli šīm foto – video sesijām. Varētu sacīt, kurpītes man pilda speciālu misiju. Atļaujos salīdzināt – karaliene Lielbritānijā arī pilda speciālu misiju, nevis dodas pie konveijera štancēt plaša patēriņa izstrādājumus.
– Un tomēr – nedaudz žēl…
Maira: Un tamdēļ šim pasākumam tās nopērk man speciāli. Tad es zinu, ka neparko man nav jāuztraucas. Šīm sesijām nelietoju tos apavus, ko ikdienā nēsāju. Un – tad ir divkāršs miers sirdī.
– Tomēr viss kopumā tā netipiski izklausās…
Maira: Jā, bet – kādai ir pirmajai tas jaunais ceļš jāmin. Sekotāji pagaidām – GANDRĪZ – nav. Nu, nekas … viņiem visiem vēlāk būs jāpieliek divkāršas pūles, lai mani uzdrošinātos iedzīt. Patreiz esmu pirmajā attieksmes fāzē- klusumā visapkārt. Jau zinu, ka vēlāk apkārtējie smiesies, visu ko (nejēdzīgu un kaitinošu) izdomās, sāks provocēt, skatīsies uz katru manu soli (un ar kaisli gaidīs, kad “paklupšu”). Vēl pēc tam sāksies pretdarbība ne tikai vārdos, kas pāraugs izšķirošajā kaujā – kurā uzvarēšu. Es te tā lietoju “es”, bet kaut kas līdzīgs gaida visus darītājus. DARĪTĀJUS, kuru vīzija sniedzas tālāk nekā vienkārša sēņošana vai cimdu adīšana kaimiņam (kas arī ir vajadzīgi kādam).
– Jādara vispār, kas ir vajadzīgs otrajam…
Maira: Nu tā mēs varam aizfilozofēties “dziļā mežā”. Piekrītu kādam, uzvārdu aizmirsu, “ja mēs darīsim tikai to, kas bija vajadzīgs – tad mēs vēl šodien būtu akmens laikmetā”. Kad agrīnajiem cilvēkiem nekas cits neprasījās kā – uzņemt barību, nodarīt dabiskās vajadzības un aiz sevis atstāt nākamo paaudzi. Viss pārējais, kas līdz šodienai ir nācis klāt – tas iesākumā bija “nevienam nevajadzīgi hobiji”. Tikai pēc laika to sāka patērēt tie, kas sevi sauc par “normālajiem”. Un vēl pēc tam visi savulaik trakie izgudrojumi šodien jau ir kā pierasti standarti.
– Uh, aizrunājāmies, taču “lietus sandales” ir…
Maira: Ekstravaganta vajadzība dažām ledijām un viņu vērotājiem (lielā pārsvarā vīriešiem). Starp citu, agrākos (un pirmsinterneta) laikos ir redzēts, ka vasaras negaisa lietus laikā dažas lēdijas uz spicenēm pastaigājas ielas ūdens straumēs un viņu sejās tāda kā patika bija vērojama. Tomēr mēs kaunamies pašas no savām vēlmēm un ar līdzīgām iegribām neafišējamies. Pārāk daudz baidamies, “ko par mums domās citi”. Kautrējamies pat no ģimenes…
– Kamēr mēs te domājam par pašmāju aktivitātēm, tikmēr Latvijā translētos TV kanālos ir no ASV adaptētie šovi “skūpsti tumsā”, “bučojamies ar svešinieku”.
Maira: Pagaidām mēs esam t.s. patērētāju sabiedrība, bet – reiz ārzemju adaptētie šovi apniks. Es tam ticu. Iespējams, ka tad pavērsīsies iespēja kādam pašmāju šova produktam. Šovu kari pašmājās – tā nav šodienas saruna, varbūt citreiz.
– Jā citreiz, bet šodien – paldies par interviju 🙂
Uzjautāja šova producents Komandors
