/Intervija domāta īpaši šai dienasgrāmatai/
Salma Salmikova dzīvo uz rietumiem no pazīstamās Aglonas, bet vairāk- mīl staigāt pa laukiem, mežmalām. Jo īpaši gaidot kādu, kā pati sakās esam, “īpaši lietainu dienu”. Šajās dienas, kas lietus ne visai līst, bet sniegs vēl pa īstam nav sacies, Salma ir studijā un labprāt atbild uz dažiem – lietainiem – jautājumiem. Saruna notika čatā, viss ir nedaidz literāri piegludināts.
– Lietus?
Salma: Jā! Lietum ir daudz un dažādi veidi. Zinu vismaz 30 dažādas lietus izrādes. Teiksim, vasaras sijājošais, negaisa lietusgāze, mērenais “sēņu”, rudens lēnais un tā tālāk.
– Kāds ir Jūsu lietus?
Salma: Manējais ir tāds, kas ilgi velkas. Vien manas mammas kartupeļu lauks aizlīst, tad gan man tas nepatīk. Es lietē nekad nenēsāju lietussargu…
– Ei ta nu…
Salma: Tas bija bērnībā. Laukos spēlējos pie nopļautas pļavas netālu no mājas. Pēkšņi dabūju dušu no lietusmākoņa. Pārējie bērni aizskrēja zem jumta, bet es aizkavējos- jo man patika šās izjūtas, kad pēc karstas dienas pievakarē sākās lietus. Daudz vēlāk sapratu, ka tas ir pirmais iespaids – kas man likās pozitīvs. Dažas reizes vēlāk es jau speciāli gaidīju lietu, lai tajā veiktu garu pastaigu.
– Ne jau visa mūža garumā…
Salma: Tas man visus iepriekšējos gadus bija epizodiski. Pēlēkā ikdiena spiež pie zemes reizēm, lietus lāses bija “otrajā plānā”. Tagad ar lietu mani saista dziļa draudzība. Un…
– … un?
Salma: Padzirdēju par sandalēm lietū, un tad atcerējos- ka man tas ielas čībiņas daudzreiz kļūst mitras, ejot pa lietus peļķēm. Tad tās mājās izžāvēju un dzīvoju tālāk. Ne visai mīlu augstos papēžus. Likās, ka lietainā laikā tādas ir “garām”. Bet nē – jaunās aktivitātes iespaidā pamēģināju arī 6cm papēdīsus lietū, viss liekas labi. Un tagad arī amizanti.
– Ienesīsiet kādu jaunu vēsmu arī “Lietus sandalēs”?
Salma: Viss izskatās pozitīvi amizanti. Tad jau redzēsim…
– Paldies par sarunu 🙂
Jautājumus uzdeva producents Komandors.
