/rakstīja īpaši šim portālam Ūdensroze, literāri pielaboja Wilkiraine/
Kas mums vajadzīgs, lai vispār kaut kas notiktu? Šāviens pa dibenu.
Cilvēki pēc savas būtības ir slinki, ļoti nelabprāt pamet paši savu izdomāto “komforta zonu”. Šis komforta ierāmējums pēc būtības ir tukša sala, kur valda stagnācija un nekustība.
Savukārt provokācija- tas ir pamata zaudējums zem kājām (visās nozīmēs), iesākumā aŗī “kritiens tumsā”. Ja līdz šim bija slikti, tad kļūst vēl sliktāk.
Taču neviens kritiens neturpinās mūžīgi.Kaut kur tās kājas atduras reiz. Atduras krastos, kas patreiz vēl šķietas sveši. Neizzināti.
Provokācija- rada kustību, tātad arī dzīvošanu. Provokācija rada īslaicīgu diskomfortu arī apkārtējos. Reizēm arī šoku un prāta eksplozijas.
Šādās reizēs vispirms ir melni zibeņi pērkona gaisos. Tad nāk krusas brāzmas, tām seko lietus šaltis. Kas kļūst aizvien mīlīgākas un mīlīgākas. Līdz pāriet pavisam rāmā lietū. Pēc lietus ir skaista un zaļa daba. Zālē vēl ir rasas piles. Tomēr saule starp mākoņiem paspīd, lietus lāses turpina vizēt aizvien…
Prāta eksplozijas nāk pēkšņi.
Tamdēļ nekas iepriekš netiek teikts…
