No okeāna dzīlēm un koraļļu rifiem līdz upju un ezeru iemītniekiem – daudzas ūdens radības šobrīd ir uz izzušanas robežas. Pasaulē ir sugas, kurās palikuši vien pāris desmiti vai pat tikai daži indivīdi, vēsta kanāls “National Geographic”.
Pavasarī, dabai mostoties, kļūst redzamāka arī cilvēka ietekme. Ūdens dzīvniekus visvairāk apdraud piesārņojums, pārzveja un klimata pārmaiņas, taču ikviens var palīdzēt, samazinot plastmasas patēriņu un izvēloties ilgtspējīgus risinājumus.
Kopš 2020. gada aprīļa sākumā pasaulē atzīmē ūdens dzīvnieku dienu, pievēršot uzmanību visu ūdenī dzīvojošo radību – zivju, jūras zīdītāju, vēžveidīgo, rāpuļu, koraļļu un citu būtņu – aizsardzībai. Kuri ūdensdzīvnieki šobrīd apdraudēti visvairāk?
Pasaulē retākais jūras zīdītājs
Kalifornijas līča cūkdelfīns jeb vakita ir pasaulē apdraudētākā jūras zīdītāju suga. Salīdzinājumā ar citiem vaļveidīgajiem tie ir izmērā vismazākie, sasniedzot tikai pusotru metru. Vakitas ķermenis ir pelēks, ar gaišāku vēderu un tumšāku muguru. Tam raksturīgi tumši, izteiksmīgi “riņķi” ap acīm, kas līdzinās maskai.
Šo delfīnu skaits strauji samazinās – 1997. gada uzskaitē zinātnieki ziņoja par 567 vakitām, bet 2024. gadā bija palikušas vien astoņas. Tie galvenokārt iet bojā, ieķeroties maluzvejnieku izvietotajos tīklos Kalifornijas līcī.
Tomēr ir arī labas ziņas – pērn ikgadējā uzskaitē pētnieki secināja, ka vakitu populācija ir stabilizējusies, turklāt pēc ilga pārtraukuma varēja ieraudzīt arī delfīnu mātes ar mazuļiem, kas raisa cerību.
Dzīve karstākajā baseinā uz Zemes
Karstākajā vietā uz Zemes – Nāves ielejā, Nevadas štatā, Amerikas Savienotajās Valstīs – atrodas dziļa, ar ūdeni piepildīta, ieplakai līdzīga plaisa klintī, kas pazīstama kā Velna bedre. Tur vairāk nekā 33°C siltajā ūdenī mīt viena no pasaulē visretāk sastopamajām zivīm.
Šīs dažus centimetrus garās, zilos toņos mirdzošās zivtiņas angļu valodā tiek dēvētas par “Devil’s Hole Pupfish”, ko latviski varētu tulkot kā “Velna bedres kucēnzivs”. Pērn tika ziņots, ka ir palikuši vien 38 šīs sugas pārstāvji, lai gan vēl 2024. gadā tur dzīvoja 191.
Tā kā šīs zivis mitinās tikai vienā vietā uz zemeslodes, turklāt ļoti nelielā platībā, katrs satricinājums ir no svara. Tomēr tās iemācījušās pielāgoties – ūdenī, kur tās dzīvo, ir ārkārtīgi maz skābekļa, tāpēc tās apguvušas prasmi aizturēt elpu līdz pat divām stundām.
Baltijas jūras milzis, kas nu kļuvis par retumu
Atlantijas store ir liela zivs, kas var sasniegt pat sešu metru garumu. Tai ir izteikti sens, gandrīz aizvēsturisks izskats, tās ķermenis ir pelēcīgi brūns, klāts ar kaulainām plāksnītēm, kas atgādina bruņas. Atlantijas storei ir garš un smails purns, bet zem tā atrodas četras nelielas ūsas, ar kurām zivs meklē barību ūdenstilpes gultnē. Zivs mute novietota ķermeņa apakšpusē un spēj izvirzīties uz priekšu, ļaujot tai viegli savākt barību no grunts. Turklāt tā var dzīvot gan sāļūdenī, gan saldūdenī.
Atlantijas store senāk bijusi populāra zivs arī Baltijas jūrā, taču to skaits krietni sarucis jau 20. gadsimta sākumā. Šobrīd tā ir kritiski apdraudēta, un Baltijas jūrā to sastapt ir retums. Pirms pieciem gadiem tika lēsts, ka Eiropā kopā palicis vien ap 800 šīs sugas pārstāvju. Tomēr pēdējās desmitgadēs vides eksperti ir strādājuši pie tā, lai saglabātu šo zivju populāciju, un arī Daugavā ielaisti vairāki tūkstoši storu mazuļu.
Smaidīgais Jandzi upes iemītnieks
Jandzi bezspuras cūkdelfīns ir neliels, pusotru metru līdz divus metrus garš dzīvnieks ar pelēcīgu un gludu, noapaļotu ķermeni, kuram atšķirībā no daudziem citiem delfīniem uz muguras nav spuras. Tā purniņš ir mīlīgs un grimases atgādina smaidu.
Tas parasti kustas mierīgi, ar plūstošām, klusām kustībām. Atšķirībā no okeāna delfīniem, šī suga dzīvo saldūdenī, gleznainajā Jandzi upē Āzijā, kas ir trešā garākā upe pasaulē. Jandzi bezspuras cūkdelfīni ir īpaši aizsargājami, un šobrīd savvaļā dzīvo tikai 1000 līdz 1800 indivīdi, taču tiek lēsts, ka to populācija pēdējos gados lēnām pieaug.
Kad okeāns zaudē krāsas: koraļļu krīze
Koraļļi ir jūrās un okeānos mītoši bezmugurkaulnieki, kuri veido rifus. Lai gan koraļļu rifi aizņem mazāk nekā 1 % okeāna, tie nodrošina mājokli un pārtiku aptuveni 25 % pasaules zivju, kā arī daudzām citām dzīvām radībām. Augot koraļļi veido dažādas formas, un, lai gan tā bieži vien neizskatās, to ķermeņi patiesībā ir mīksti, tos vienkārši ietver pārkaļķojusies čaula.
Diemžēl vairāk nekā 44 % koraļļu sugu ir apdraudētas – galvenokārt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un pārzvejas dēļ. Turklāt daudzas koraļļu sugas ir sākušas zaudēt savas košās krāsas, jo ūdens okeānos un jūrās sāk kļūt aizvien siltāks.
Patlaban visvairāk apdraudēti ir “staghorn” koraļļi, kas augot veido smalkus sazarojumus, kas atgādina brieža ragus vai zemūdens krūmus. Tāpat īpaši apdraudēti ir arī “elkhorn” koraļļi, kas ir krietni masīvāki. To zari ir plati, saplacināti un veido struktūras, kas līdzinās aļņa ragiem. Tie var garumā sasniegt vairākus metrus un veidot iespaidīgas rifu “sienas”.
Arī mazākais jūras bruņurupucis uz izdzīvošanas robežas
Kempa Ridlija jūras bruņurupucis ir mazākais no visiem jūras bruņurupučiem, ar kompaktu un noapaļotu ķermeni, sasniedzot vien 60 līdz 70 centimetru garumu. Tā bruņas ir gandrīz apaļas, gludas un parasti pelēcīgi zaļganā tonī. Šim bruņurupucim ir knābim līdzīga mute, bet tā pleznas ir īsas un platas, ļaujot tam kustēties ātri un veikli, neskatoties uz nelielo izmēru.
Diemžēl jau no 20. gadsimta 40. gadu vidus līdz 20. gadsimta 80. gadiem šo bruņurupuču mātīšu skaits saruka no aptuveni 40 tūkstošiem līdz dažiem simtiem. Galvenie iemesli: maluzvejniecība, nejauša ieķeršanās zvejas tīklos, naftas noplūdes, klimata pārmaiņas, kā arī bruņurupuču gaļas un olu lietošana uzturā.
Skaistums, kas maksā dzīvības
Kritiski apdraudēts ir arī knābjainais jūras bruņurupucis. Patlaban pasaulē tādi palikuši mazāk nekā 25 tūkstoši, un to skaits turpina sarukt. Tā ir viena no vizuāli izteiksmīgākajām jūras bruņurupuču sugām, ar unikālu knābi. Pieaudzis bruņurupucis ir aptuveni metru garš, ar lielām, spēcīgām pleznām, kas ļauj tam veikli pārvietoties starp koraļļu rifiem.
Dzīvnieka bruņas ir ovālas un pārklāj viena otru kā jumta dakstiņi, veidojot sarežģītu, kontrastainu rakstu brūnos, dzeltenos un dzintara toņos. Šis krāsojums padara dzīvnieku atpazīstamu un diemžēl reizē tā bruņas arī īpaši vērtīgas cilvēku acīs. Tieši tādēļ cilvēki šos bruņurupučus intensīvi medīja teju 150 gadus no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta beigām, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šodien tie ir teju izmiruši.
Apdraudēta arī unikālākā no haizivīm
Viena no iespaidīgākajām haizivīm pasaulē ir lielā āmurhaizivs. To var atpazīt pēc tās neparastās, āmuram līdzīgās galvas, kas palīdz haizivij piespiest upuri pie jūras vai okeāna dibena. Tā var izaugt līdz pat sešus metrus gara, padarot to par lielāko no visām āmurhaizivju sugām.
To populācija strauji samazinās – galvenokārt cilvēku darbības dēļ. Vislielāko ietekmi rada pārzveja – īpaši haizivju spuru ieguvei, jo to spuras ir ļoti pieprasītas. Bieži tās tiek nozvejotas arī nejauši, piemēram, zvejas tīklos kopā ar citām sugām. Patlaban šī suga ir kritiski apdraudēta.
Havaju simbols uz izmiršanas robežas
Havaju salās mīt Havaju mūku roņi. To apaļo ķermeni klāj gluds, pelēkbrūns kažoks, bet to purniņš ir īss un plats, ar lielām tumšām acīm. Pieaugušie roņi var sasniegt divu līdz 2,5 metru garumu un svērt vairāk nekā 200 kilogramus.
Klimata pārmaiņu dēļ roņiem ir aizvien grūtāk iegūt barību. Tāpat tie nereti sapinas zvejas tīklos vai plastmasas atkritumos, kas var izraisīt ievainojumus vai pat nāvi. Havaju salu tūristu dēļ tiem ir grūti mierīgi audzināt mazuļus. Patlaban pasaulē atlicis vien mazliet vairāk nekā pusotrs tūkstotis Havaju mūku roņu.
Okeāna milzis – trauslāks, nekā šķiet
Zilais valis ir lielākais zīdītājs, kāds jebkad dzīvojis uz Zemes. Tas var sasniegt vairāk nekā 30 metru garumu un svērt pat 150 līdz 200 tonnas. Neraugoties uz iespaidīgo izmēru, tas pārtiek no sīkiem organismiem – galvenokārt kriliem, dienā uzņemot pat 20 līdz 50 miljonus kaloriju. Lai gan zilais valis parasti peld lēni, tas var sasniegt līdz pat 50 kilometru stundā lielu ātrumu.
Vēl pagājušā gadsimta sākumā vaļi tika masveidā medīti. Lai gan 1966. gadā to aizliedza, sekas ir smagas – ja pirms 20. gadsimta sākuma pasaulē bija ap 250 līdz 300 tūkstoši zilo vaļu, tad mūsdienās atlikuši vien 10 līdz 25 tūkstoši. Mūsdienās tos apdraud arī piesārņojums, un dažkārt vaļus savaino arī zvejas tīkli vai garām peldoši kuģi.
